Ārvalstīs sacensības par vērienīgāko un grandiozāko uguņošanas sarīkošanu gadu no gada vēršas plašumā, savukārt Latvijas debesīs izšaujas krietni pieticīgākas ugunspuķes. Priekam jau nevajag daudz, turklāt uguņošanas laikā ir iespējams sajust tautieša plecu un kopīgi nosvinēt, piemēram, Latvijas dzimšanas dienu.
Lai cik drēgns un auksts būtu krastmalā, tāpat ļaudis tur stāvgrūdām pulcējas, lai noskatītos 18. novembra vai Jaunā gada salūtu. Kas uguņošanā tik ļoti piesaista cilvēkus? Psihologi skaidro, ka salūta vērošana rosina dopamīna izstrādāšanos smadzenēs, rosinot laimes sajūtu. Pastāv arī versija, ka raķešu sprakstoņa un košās dzirksteles raisa ļaudīs neapzinātas atmiņas par paša visuma izcelšanos – par lielo sprādzienu.
Patīk skatīties ugunī
Cilvēkiem nepieciešami svētki, tā ir atpūta no ikdienas. Īpaša diena. Un nav nemaz jāmeklē grandiozi publiski notikumi – arvien biežāk ar personīgo salūtu tiek sveikti gan jaunlaulātie kāzu dienā, gan skolu beidzēji izlaidumā un bagātnieki savās jubilejās, nemaz nerunājot par tām četrām raķetēm, ko katrs mikrorajona iedzīvotājs savā pagalmā uzlaiž gaisā ik Ziemassvētkus vai Jauno gadu. Kādreiz uguņošana bija kaut kas ekskluzīvs, taču šobrīd to var sarīkot jebkurš – jāiegriežas vien specializētā veikalā un jāizvēlas sev tīkamāka pirotehnikas pakete.
«Uguņošana ir svinīguma apliecinājums, un tā iedarbojas uz divām maņām – redzi un dzirdi, līdz ar to cilvēkam rodas spēcīgas emocijas un pacēlums,» stāsta psihoterapeite Daiga Daize. Katram esot sava motivācija, kāpēc pirotehnika tā piesaista. Kādam tā ir kaislība uz dedzināšanu bez estētiskā baudījuma, citam svarīgi redzēt gala rezultātu – gaismas kompozīciju debesīs. «Svētkos gribas būt kopā, un arī uguņošanu parasti cilvēki skatās, pulcējoties baros. Cilvēku pulki vairo svētku sajūtu un prieku. Uguņošanu var pielīdzināt arī uguns rituāliem, piemēram, dejošanai ap ugunskuru. Tas ir sen aizmirsts rituāls, bet arhaiski mītiskā apziņā mūsos ir šī vajadzība, un mēs tai sekojam, un, arī vērojot uguņošanu šādi, šīs tieksmes var tikt apmierinātas,» skaidro geštaltterapeite Solvita Vektere. Baltijas tautām un ziemeļos dzīvojošajiem piemītot izteikta vajadzība skatīties ugunī – sveces liesmā, kamīnā vai ugunskurā. Uguns liesmu vērošana esot pielīdzināma meditācijai, un arī uguņošanas brīdī cilvēki varot tai ļauties. Mūsu mītiskajai apziņai tas esot nepieciešams.
Viskrāšņākā un dārgākā Rīgā
Uguņošana ir neiztrūkstošs svētku kulminācijas elements daudzos nozīmīgos pasākumos visā pasaulē. Rīgā gadu gaitā ir izveidojusies tradīcija veidot gaismu puķu priekšnesumus valstij un pilsētai nozīmīgos svētkos. «Uguņošanas priekšnesums neatkarīgi no laika apstākļiem vienmēr ir visvairāk apmeklētais svētku pasākums Rīgā. Tas ir vizuāli krāšņs un emocionāli piesātināts svētku kulminācijas brīdis, kas pulcē un vieno visu vecumu un sociālo grupu iedzīvotājus,» stāsta Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta sabiedrisko attiecību projektu vadītāja Indra Vilde. Visdārgākais un vērienīgākais uguņošanas šovs Rīgā piedzīvots 800 gadu jubilejas laikā 2001. gadā, kad skaņas un gaismas priekšnesumā Sapnis par Rīgu tika iekļauta Mārtiņa Brauna mūzika un vārdi. Šovs, kuru nodrošināja Austrālijas kompānija Syd Howard Fireworks International, ilga 27 minūtes un izmaksāja 300 000 Ls.
Savukārt šā gada Latvijas dzimšanas dienā Rīga uguņošanai atvēlējusi teju 15 000 latu, un priekšnesuma muzikālo noformējumu veidojis komponists Jānis Lūsēns. Arī gadumijas svinību laikā, sagaidot pusnakti, neiztrūkstošs ir salūts virs galvaspilsētas debesīm. Tā kā Rīgā gadumijas iestāšanos kopīgi vēlas sagaidīt aizvien vairāk ļaužu, pašvaldība nolēmusi pasākuma norises vietu pārcelt no Brīvības pieminekļa uz 11. novembra krastmalu, kur ir gan plašāka rūme, gan iespēja nodrošināt līksmotāju drošību. «Pie Brīvības pieminekļa bija sarežģīti nodrošināt apmeklētāju drošību, tur bija liels cilvēku blīvums un nekontrolējama pirotehnisko izstrādājumu lietošana, tostarp diezgan problemātiski bija arī ierobežot apmeklētājiem bīstamo uguņošanas zonu Bastejkalnā. Proporcionāli pasākuma norises vietas mērogiem un arī apmeklētāju skaitam pieaugušas arī gadumijas uguņošanas izmaksas,» stāsta I. Vilde, kura atzīst, ka pirmais un neviltotākais vērtējums par uguņošanas priekšnesumu ir daudzu tūkstošu cilvēku reakcija, kas salūtu vēro klātienē. Cilvēki aktīvi pauž savu viedokli arī sociālajos tīklos, kā arī ievieto simtiem foto un videomateriālus.
Salūtam ziedo uzņēmēji
Jelgavā svētku salūts notiek tikai reizi gadā – 18. novembrī, un naudu šim nolūkam jau 15 gadus ziedo pilsētas vietējie uzņēmēji. Arī šis gads nav izņēmums. Jelgavnieki vienā šādā svētku reizē debesīs vēro 4000 latu vērtu uguņošanu. «Jelgavas uzņēmēji uzskata, ka valsts gadadienas sarīkojumu noslēgšana ar svētku uguņošanu ir pašu pilsētnieku goda lieta un pienākums. Iedzīvotāju atsauksmes par uguņošanu pārsvarā ir pozitīvas un parasti ir atkarīgas no laika apstākļiem – miglas vai lietus laikā salūtu var redzēt sliktāk,» stāsta Jelgavas komunikācijas un mediju attiecību galvenā speciāliste Līga Klismeta.
Savukārt Siguldas novada pašvaldība vērienīgu uguņošanu rīko tikai Jaungada naktī, kad pilsētas Svētku laukumā uz gadumijas pasākumu sapulcējas svinētāji. «Atsevišķi specefekti vai uguņošanas elementi tiek izmantoti arī Ziemassvētku egles iedegšanas pasākumā un novada svētku lielkoncerta izskaņā,» norāda Siguldas novada pašvaldības Kultūras pārvaldes vadītāja Jolanta Borīte. Savukārt 18. novembrī Siguldā uguņošana netiekot organizēta, jo vietējie iedzīvotāji to visbiežāk dodoties vērot uz galvaspilsētu. Vērienīgākā uguņošana Siguldas novadā pēdējo gadu laikā bijusi pilsētas 800 gadu svinību noslēguma koncertā 2007. gadā, kad priekšnesuma izmaksas sasniegušas 8000 latu.
Vairāk pirotehniķu nekā pasūtītāju
DB aptaujātie uzņēmumi, kas piedāvā profesionālus pirotehnikas šovus, atzīst, ka karstākā darba duna esot gadumijas svinību laikā, kad vairumā Latvijas pilsētu debesīs tiek izšautas raķešu kompozīcijas, bet pašiem uguņošanas meistariem šie svētki paejot kā darbā – līdz pusnaktij esot jānīkst nepazīstamā pilsētā, lai īstajā brīdī debesīs uzburtu brīnumu.
Privātie klienti gan Jaunā gada svinībās profesionāļu pakalpojumus pasūtot retāk, jo dod priekšroku pašdarbībai – nopērk raķešu komplektu, cik nu rocība atļauj, un šauj gaisā uz nebēdu. «Patlaban jau aizvien vairāk uzņēmumu ir atsākuši svētku reizēs atļauties uguņošanu. Krīzes laikā tas bija sliktais tonis,» stāsta Uguņošanas mākslas studijas pārstāvis Haralds Miltiņš. Savukārt, runājot par pašvaldību pasūtījumiem, tie visbiežāk esot 18. novembrī un katras konkrētās pilsētas svētku laikā. Vienotu summu, cik pašvaldības tērē uguņošanai, nosaukt nevarot – katrai ir savs budžets un to arī uguns šovam atvēl. Pašvaldībām patīkot, ka tām piedāvājot kompozīciju – uguņošanu, kas papildināta ar muzikālu pavadījumu. Šī tendence pēdējos gados iet uzvaras gājienu ne vien Latvijā, bet arī citviet pasaulē un jau esot attīstījusies gana augstā līmenī. Aptaujātie pirotehniķi atzīst, ka mūzikas un gaismas sinhronizācija nav sarežģīts, bet gan laikietilpīgs process.
«Vissarežģītākā uguņošana, ko esam veikuši, bija pirms vairākiem gadiem, kad Latvijas televīzijas tornim tika atzīmēta apaļa jubileja. Toreiz mūsu speciālistiem bija jāstiprinās pie torņa, lai uz tā savietotu pirotehniku,» atminas Svētku aģentūras valdes locekle Ilze Kazradze, kura novērojusi, ka Latvijas iedzīvotāji kļuvuši pieticīgāki un uguņošanas šoviem vairs tik bieži līdzekļus neatvēl, kā tas bija pirmskrīzes gados. Labā ziņa šīs nozares pārstāvjiem gan esot tā, ka pie mums labprāt ballējas turīgi ļautiņi no Krievijas, kuri naudu uguņošanai gatavi atvēlēt krietni dāsnāk.
Pašiem savs festivāls
Latvijā jau 17 gadus notiek uguņošanas festivāls Uguns paparde. Tam līdz šim nav izdevies atrast pastāvīgu mājvietu, tādēļ tā norise bijusi te vienā, te otrā pilsētā. Pa divām reizēm ugunsšovs viesojies Valmierā un Rēzeknē. «Joprojām meklējam festivālam ideālāko vietu, kur būtu pietiekami drošības attālumi un pēc iespējas labāka panorāma. Nepieciešama arī vieta, kur festivāla laikā uzstāties mūziķiem,» stāsta Uguns paparde producents Jānis Nutovcs.
Pēdējos gados festivālā savus šovus izrādot vien ārvalstu pirotehniķi. Tam esot savs iemesls. «Festivāla pirmajos norises gados piedalījās arī Latvijas dalībnieki, bet, tā kā šis ir mūsu kopējais tirgus, kur katrs pelnām maizīti, tad bija grūti noteikt vērtēšanas kritērijus, lai dalībniekiem būtu izdevīgi piedalīties, bet žūrija varētu sniegt optimālu vērtējumu. Vietējie festivālu uzvēra kā reklāmas pasākumu un vēlējās izšaut vairāk un skaistāk un bija gatavi uguņošanā ieguldīt vairāk naudas, nekā noteikts konkursa nolikumā,» atminas J. Nutovcs. Uguns papardē vairākas reizes esot bijuši gadījumi, kad Latvijas dalībniekiem pasaka noteiktu uguņošanas laika termiņu, bet tie raķetes debesīs šauj divas reizes ilgāk. Savukārt ārvalstu dalībniekiem Latvija nav reklāmas tirgus, tādēļ viņi parāda savu reālo darbu atbilstoši festivāla noteikumiem. Piemēram, pagājušajā gadā Valmierā festivāla dalībniekiem bijis atļauts iztērēt 3000 eiro pirotehnikas materiāliem. Optimālais dalībnieku skaits esot trīs līdz pieci konkursanti, lai apmeklētājiem neapniktu vienā vakarā vērot gaismas puķu parādi pie zvaigžņotās debess. Citviet gan šādi festivāli ir vērienīgāki. Piemēram, Krievijā un Baltkrievijā šādi tie pilnā sparā noris pat trīs dienas un savu veikumu debesīs izšauj līdz desmit konkursantu. Arī uguņošanas modes tendences esot samērā mērenas, un tās nemainās ik sezonu.
Uz skatuves kopā ar salūtu
Uguņošanu savos koncertos mēdz izmantot pašmāju grupa Prāta Vētra, un šāda specefektu pielietošana grupai ir izmaksājusi no 2000 līdz 10 000 Ls. «Profesionāla un kvalitatīva uguņošana ir lielisks šova elements, kas papildina un krāšņo grupas uzstāšanos. Uguņošanas iespējas ir ļoti plašas, un piedāvājums – daudzveidīgs. Tāpēc, izvēloties šovā iekļaut uguņošanu, jābūt skaidrai koncepcijai, režijai, veidam un daudzumam. Mūsuprāt, svarīgi ir saglabāt mēra sajūtu, jo uguņošana ir specefekts, kas papildina šovu, bet nedrīkst to noēst,» stāsta Prāta Vētras skaņu ierakstu kompānijas valdes locekle Aija Auškāpa. Šovbiznesa pasaulē uguņošana tiek izmantota bieži, tomēr tas nav lēts prieks, un bieži uguņošanas iespējamību, kā arī izpildījumu ietekmē laika apstākļi, ja pasākums notiek ārā vai to nepieļauj telpu ugunsdrošības noteikumi. Izvēloties iekļaut uguņošanu koncerta programmā, īpaši jāpievērš uzmanība drošības pasākumiem – nedrīkst apdraudēt ne skatītājus, ne arī pašus māksliniekus, kas atrodas tiešā uguņošanas iekārtu tuvumā. Organizators līdz ar to uzņemas arī papildu atbildību, uguņošanas iekļaušana programmā jāsaskaņo ar ugunsdzēsības dienestu.
Uguņošana kā saldais ēdiens tiek izmantots arī sportā. Piemēram, pašmāju censoņi Dinamo Rīga, kas vairāku gadu laikā iemantojusi paprāvu atbalstītāju pulku, saviem faniem pagājušās sezonas izskaņā dāvāja desmit minūšu garu uguņošanu 11. novembra krastmalā. «Piektā sezona komandai nebija tik veiksmīga, ka bijām vēlējušies, tomēr beigās Cerību kausu izcīnījām. Brīžos, kad gāja grūti, komanda viennozīmīgi juta līdzjutēju atbalstu, kas. kā zināms, ir labākie pasaulē,» stāsta h/k Dinamo Rīga valdes loceklis Zigmārs Priede, kurš gan nevēlējās atklāt uguņošanas izmaksas, vien norādīja, ka fanu uzticība nav vērtējama naudas izteiksmē. Sezonas noslēguma kulminācija ar uguņošanu nu jau būšot tradīcija un gaidāma arī sestās sezonas izskaņā.
Novecojis pomps
«Uguņošana kā ballītes kulminācija pēdējā laikā ir jau sen noiets posms. Vecs pomps. Tas visiem asociējas ar naudas šķērdēšanu gaisā. Tai pašā laikā ir iespējams noorganizēt labu uguņošanu, kas nemaz tik dārgi nemaksā – lētāk kā labi zināmas grupas uzstāšanās,» stāsta pasākumu aģentūras Chocolate Event praktiskais direktors Jānis Spinga, kurš atklāj, ka pasākumos uguņošanu apspēlē nedaudz radošāk – reizēm tiekot uzrīkots neliels pirotehniķu šovs iekštelpās vai arī gaisā izšauti papīra konfeti ar krāsainu pildījumu, kas gaismās labi atstarojas. Arī šādi varot panākt kulminācijas efektu, turklāt ar krietni mazākām izmaksām. Pasākuma dalībnieku sapulcēšana uz uguns puķu vērošanu debesīs arī esot nedaudz sarežģīta no organizatoriskā aspekta: cilvēki tiek trenkāti šurpu turpu un vienmēr atrodoties kāds, kurš šovu tāpat nokavējis. Ja vasarā pasākums notiek zem klajas debess, tad viss ir vienkāršāk, bet ziemā uguņošana sagādā lielākas raizes.
«Pēdējos gados nedaudz iezīmējas tendence, ka privātie klienti vēlas uguņošanu dzimšanas dienas ballītēs. Visbiežāk tiek noīrēta kāda pirtiņa vai viesu nams un tortes pasniegšanas brīdī gaisā tiek izšautas raķetes,» stāsta Piraija Event vadītājs Oskars Šļakota. Apmēram 80% privātos pasākumos klienti gan paši iegādājoties pakešu raķetes, kuras palaiž gaisā tik, cik sirds kāro un rocība atļauj, bet pārējie 20% no Piraija Event rīkotajām privātajām ballītēm dod priekšroku profesionāliem pirotehniķiem.
Spilgtāk, skaļāk, ilgāk
Skaidrs ir viens – uguņošana ir liels bizness un valstis sacenšas savā starpā, lai tiktu radīti pēc iespējas lielākas apbrīnas vērti priekšnesumi. Austrālijas pilsēta Sidneja katru gadu mēģina, piemēram, pārspēt pati sevi ar aizvien dārgāku un krāšņāku Vecgada vakara salūtu, pērn šim nolūkam iztērējot 6,3 miljonus dolāru. Kuveita pērn iztērēja desmit miljonus mārciņu, lai sarīkotu «visu laiku lielāko uguņošanu» par godu savas konstitūcijas Zelta jubilejas svinībām, izpelnoties vietu Ginesa rekordu grāmatā. Tonakt gaisā izkūpēja 77 282 pirotehnikas vienību. Savukārt Abū Dabī 2009. gadā cierēja uz pasaules rekordu par visdārgāko salūtu, kas izmaksāja apmēram 20 miljonus dolāru. Lielbritānijā ik gadu tam tiekot iztērēti ap 70 miljoni mārciņu, un stipri astronomiska summa ik gadu tiek uzlaista gaisā ASV. Ja ticam ASV presē rakstītajam, tad viena pati Disnejlenda ik vakaru salūtā izkūpina simt tūkstošus dolāru.
Kurš no tā visa ir lielākais pelnītājs? Protams, Ķīna. Hunaņas provinces pilsēta Ljuana ir viens no lielākajiem pirotehnikas ražotājiem pasaulē, nodrošinot Ķīnas ekonomikai vismaz 600 miljonu juaņu.