Stāstot vienu un darot citu, nav iespējams veidot ne pagalam enerģētikas, ne ekonomikas ilgtspējīgu politiku. Subsidētās enerģijas jautājumos politiķi ir sapinušies pilnībā.
Pašlaik Latvijas iedzīvotāju prātus jau ir sajaukusi visai pretrunīgā elektrības un gāzes tirgus liberalizācija. Pareizāk sakot, pretrunīga ir nevis pati liberalizācija, pakāpeniska starpsavienojumu izbūve ar citām valstīm un iekļaušanās vienotā Eiropas tirgū, bet gan tas, kā tas tika pasniegts Latvijas patērētājiem. Proti, patērētājiem tika stāstīts, ka līdz ar tirgu energomaksājumi patērētājiem saruks. Taču faktiski maksājumi patērētājiem turpina tikai pieaugt, un patiesos šī pieauguma iemeslus neviens politiķis tā arī līdz šim nav jēdzīgi izskaidrojis. Otrs līdzīgi manipulētas informācijas piemērs ir šogad ieviestais subsidētās elektroenerģijas nodoklis (SEN). Patērētāji ir tik daudz biedēti ar ļauno zaļo enerģiju un enerģijas obligātā iepirkuma (OIK) komponenti, ka tās saīsinājumu OIK atpazīst jau teju katrs Latvijas bērns. Un atkal – cilvēkiem tika stāstīts, ka ieviešot SEN, kas 5 – 15% apmērā gulsies uz subsidētās elektrības ražotājiem, tiks apturēts briesmīgais OIK pieaugums un patērētājiem būs labāk, lasi, lētāk dzīvot un strādāt. Lai izrādītu labvēlību zaļajai enerģijai, šīm stacijām tika solīta mazākā - 5% SEN likme, kamēr fosilo energoresursu izmantotājiem nodoklis būšot lielāks. Taču patiesībā tieši OIK jautājuma priekšā likumdevēji un likumlēmēji kapitulēja, visu pilnīgi saputrojot un reālu izmaksu samazinājuma labā nepakustinot ne pirkstu.
Patērētāji joprojām maksā OIK tādā pašā apmērā kā maksājuši, tikai tagad daļa no tā iegulst valsts kasē. Zināmā mērā tāds Robina Huda nodoklis. Varbūt, ka kādam elektrības patērētājam ir personīgs gandarījums, ka 5-15% no viņa samaksātā OIK tagad paliek valsts ķešā nevis nonāk pie elektrības ražotājiem, bet kāds no tā ir šodienas praktiskais ieguvums? Politiķi tāpat stāsta, ka nav naudas, no kā maksāt sociāli mazaizsargātiem elektrības patērētājiem, tāpēc steigšus jāceļ elektrības cenas visām mājsaimniecībām. Tiek stāstīts, ka mājsaimniecības rada lielus zaudējumus pašmāju elektrības ražotājam Latvenergo, taču neviens nespēj paskaidrot, kā šie «zaudējumi» iet kopā ar vairāku desmitu miljonu peļņu, ko Latvenergo katru gadu pārskaita savam akcionāram, proti, valstij? Manuprāt, tas liecina tikai par atbildīgo nozares ministru, galvenokārt ekonomikas ministru, nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem un turēt iedzīvotājiem un uzņēmējiem dotos solījumus.
Par solījumiem runājot, tā nenoliedzami bija viena no vispazemojošākajam ainām, kā pirms 2014. gada budžeta pieņemšanas uzņēmēji bija spiesti staigāt pie politiskajām partijām, lai panāktu iespējami izdevīgāku SEN nodokļa likmi savai nozarei. Daži to arī it kā panāca, tikai tagad izrādās, ka pagaidām 5% likmi lielā daļā gadījumu nemaz nepiemēro. Pirmkārt, tāpēc, ka uzliktie nosacījumi nereti realitātē izrādās neizpildāmi un, otrkārt, tāpēc, ka 5% likme, kas var tikt traktēta arī kā zināms valsts atbalsts, joprojām nav saskaņota ar Eiropas Komisiju. Šobrīd ir tik daudz jautājumu un pretrunu starp dažādiem MK noteikumiem, ka vai gan var pārmest uzņēmējiem, ka viņi jūtas apmānīti? Šāda veida likumdošana, par ko atbildīga ir nu jau demisionējušā premjera Valda Dombrovska valdība, ir ļoti slikts paraugs valsts pārvaldei, taču sekas tai ir ļoti tālejošas un būs jārisina gan šai, gan nākamajām valdībām. Var jau saprast, ka nav viegli koriģēt vēsturiski kļūdainus lēmumus, piemēram, pārāk dāsnas subsīdijas, bet tad vismaz nevajag stāstīt, ka ar ieviestu nodokli kādam ir samazinātas izmaksas, un ja tiek ieviests nodoklis, tad vismaz būtu jānodrošina, ka visas tā likmes arī ir praksē piemērojamas atbilstoši tam, kā tika solīts.
Karikatūra: Agris Liepiņš, Dienas Bizness