Laikā, kad ekonomika piedzīvo turbulenci pandēmijas atnesto izaicinājumu dēļ, valsts līmenī izgaismojas ne tikai akūtās problēmas, kas tūlītēji jārisina, bieži vien pieņemot nepopulārus lēmumus.
Krīzes ir neērtas un nepateicīgas arī citu iemeslu dēļ - kā uz delnas redzami lēmumpieņēmēju atliktie stratēģiskie lēmumi, kuri "iegūluši" atvilktnēs, paliekot bez konkrētas rīcības. Viens no tiem - kāda ir valsts politika, lai stiprinātu vietējo ražošanu?
Šā brīža ekonomiskā situācija nav vienkārša. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem apstrādes rūpniecības izlaides apjomi 2020.gada augustā pēc neizlīdzinātajiem datiem bija par 4,1% mazāki nekā pirms gada. Arī pārtikas produktu ražošanas apjomi saruka par 2,7%. Šobrīd ikviens izjūt Covid-19 negatīvo ietekmi uz ekonomiku, un ikviens uzņēmējs apzinās, ka nākotnes perspektīvas ir neskaidras, jo varam saskarties ar pieprasījuma ierobežojumiem gan vietējā tirgū, gan arī ārējos.
Tikmēr ir skaidrs, ka viens no valsts ekonomikas galvenajiem virzītājspēkiem arī pēc krīzes ir un arī nākotnē būs tieši rūpnieciskā ražošana. Savukārt tieši pārtikas rūpniecība ir cieši saistīta ar lauksaimniecības nozari, tāpēc, manuprāt, ir tuvredzīgi, ka miljoniem eiro atbalsts nonāk lauksaimniecības nozarē, bet pārtikas pārstrādes un ražošanas uzņēmumi, kas ikdienā iepērk un izmanto lauksaimniecības nozarē saražoto produkciju, faktiski "kārpās" paši. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka arī lauksaimniecība neattīstīsies bez lauksaimniecības produktu pārstrādes attīstības.
Esmu pārliecināts, ka valsts politika jāplāno tā, lai līdzekļi nonāktu pie vietējiem ražotājiem, kuri ilgtermiņā sniedz pienesumu valsts budžetam. Tātad, primāri jāpanāk atbalsts perspektīviem un konkurētspējīgiem projektiem, jo investīcijas ir galvenais nosacījums tam, lai Latvijas ekonomika attīstītos ilgtermiņā.
Diemžēl šī formula nestrādā arī Eiropas Savienības līdzfinansējuma projektos. ES nauda dāsni tikusi dāļāta sabiedrisko objektu būvniecībai un dažādu objektu attīstībai, savukārt ražotāji bieži vien, lai pretendētu uz ES līdzfinansējumu, ir ierobežoti dažādu kritēriju un nosacījumu dēļ. Piemēram, mūsu uzņēmumam vairākas programmas ir gājušas secen tāpēc, ka atrodamies Rīgas pilsētā un nevaram praksē īstenot nosacījumus attiecībā uz izejvielu piegādi. Vai ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir pamatots kritērijs, kā izvēlēties, kas var pretendēt uz ES fonda līdzekļiem un - kas nevar? Manuprāt, svarīgāk ir, lai nauda ir pilnībā apgūta, to ieguldot projektos ar augstu pievienoto vērtību, tādējādi nodrošinot maksimālu ekonomisko atdevi ilgtermiņā.
Raksturojot uzņēmuma investīciju programmas, tad mūsu fokusā parasti ir trīs pamata virzieni - investīcijas ar mērķi kāpināt ražošanas jaudu un palielināt tirgus daļu; esošo ražošanas iekārtu un pamatlīdzekļu atjaunošana, piemēram, autotransports; jaunu produktu ieviešana. Par spīti Covid-19 nestajiem izaicinājumiem, lielākais vietējais gaļas pārstrādes uzņēmums "Forevers" šī gada pirmajā pusgadā ir īstenojis šogad ieplānotos investīciju projektus, lai arī ikdienas operatīvie darbi un arī līdzekļu novirzīšanas mērķi nenoliedzami šobrīd ir pakārtoti tieši veselības krīzes radītajiem izaicinājumiem.
Tomēr lielākais projekts "Forevers" plānos ir ražotnes celtniecība, paredzot tajā investēt vidēji 23 miljonus eiro, lai kāpinātu produkcijas ražošanas jaudu par 50%. Šobrīd nestabilās situācijas un Covid-19 nesto izaicinājumu dēļ projektu ir nācies uz laiku atcelt, tomēr tas nav vienīgais iemesls, kāpēc tas tā ir. Iepriekš jaunās ražotnes celtniecību iepauzējām, strauji augot būvniecības izmaksām, to kāpumu novērojot līdz pat 30%. Tagad projektu esam apturējuši arī tāpēc, ka investīciju vide un atbalsts vietējiem uzņēmējiem no valsts puses ir neskaidrs un nepietiekams.
Tā kā investīciju klimats ir ārkārtīgi nelabvēlīgs, valstij ir jārada apstākļi un jāstimulē ilgtermiņa ieguldījumi valsts ekonomikas attīstībā. Iespējams, Latvijas valdībai ir jāapsver iespēja vietējiem ražošanas uzņēmumiem izstrādāt speciālu atbalstu programmu, kurā, izvērtējot uzņēmumus pēc speciāli izstrādātiem kritērijiem, tiem tiktu piešķirti speciāli valsts atbalsti, tādejādi stimulējot investīciju projektu īstenošanu. Mūsu starta pozīcijas ir pievilcīgas - mums ir apstiprināts rūpniecības celtniecības projekts, pašiem ir sava zeme, bet pietrūkst paļāvības, ka valsts ir mūsu stratēģiskais partneris, kuram arī rūp investīciju atdeve ilgtermiņā. Ja jaunā ražotne netiks realizēta, uzņēmuma attīstība sāks stagnēt un, attiecīgi, samazināsies arī uzņēmuma pienesums valsts budžetā.
Ilgtermiņā no valsts pozīcijām raugoties, ikviens vietējais ražotājs ir atbilde ekonomikas izrāvienam. It īpaši pēc katras turbulences, tomēr šobrīd vietējo uzņēmēju pozīcijas šajā stāstā netiek sadzirdētas. Turklāt neaizmirsīsim, ka arī iedzīvotāju labklājības pieauguma galvenais nosacījums ir darba ražīguma kāpums, kas nav iespējams bez investīcijām ražošanā un jaunu tehnoloģiju ieviešanas.
