Izraēlas pilsēta Telaviva ir pirmoreiz atzīta par dzīvošanai dārgāko lielpilsētu pasaulē, augošai inflācijai kāpinot dzīvošanas izmaksas visā pasaulē, liecina trešdien publicēts pārskats.

Telaviva ir pakāpusies par piecām pozīcijām Pasaules dzīvošanas izmaksu indeksā (Worldwide Cost of Living Index), kuru sastādījis britu pētniecības un analīzes uzņēmums "Economist Intelligence Unit" (EIU), salīdzinot preču un pakalpojumu cenas ASV dolāros 173 lielpilsētās.

Dārdzības pieaugumu Telavivā nodrošinājusi Izraēlas nacionālās valūtas šekeļa augstā vērtība pret ASV dolāru, kā arī transporta un pārtikas cenu kāpums.

Otro un trešo vietu indeksā dalīja Parīze un Singapūra, bet nākamās vietas ieņēma Cīrihe un Honkonga. Ņujorka bija sestajā vietā, Ženēva - septītajā, Kopenhāgena - astotajā, Losandželosa - devītajā, bet Osaka - desmitajā vietā.

Kaut gan arvien vairāk uzņēmumu sāk pārdomāt vides jautājumus un parādās arvien vairāk videi draudzīgu produktu alternatīvu veikalos, Latvijas sabiedrībai vēl ir tāls ceļš ejams līdz reālai rīcībai un klimata pārmaiņu nozīmīguma apzināšanai.

Arī Eiropas Investīciju bankas ikgadējais pētījums norāda skaudru realitāti – Latvijas iedzīvotājiem klimata pārmaiņas nav primārā problēma, kā rezultātā arī trūkst klimatrīcības.

Kāpēc tāds kūtrums?

Viena no manis izvirzītajām teorijām, kāpēc Latvijas iedzīvotājiem ilgtspējīga dzīvesveida piekopšana nāk tik grūti, ir meklējama mūsu vēsturiskajā mantojumā jeb – tā sekās. Pēc PSRS deficīta un krīzes gadiem mēs beidzot esam zināmā pārticības posmā, kad lielai daļai iedzīvotāju ir pieejami daudzi iepriekš nesasniedzami labumi. Veikalu plaukti ir pārpildīti ar ļoti plašu preču sortimentu un vilinošām atlaidēm pirkt vairāk, savukārt klimata pārmaiņu tendences mudina atiet no šāda domāšanas un dzīvošanas veida.

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pagājušajā nedēļā pavēstīja: ja iedzīvotāju atbalsta pasākumiem inflācijas kompensēšanai nepietiks ar budžeta pieauguma pārdalīšanu, valsts varētu aizņemties naudu valūtas tirgos. Te ir vairāki aspekti, kas ir plašāka izvērtējuma vērti.

Vispirms tas, ka jau krietni sen tiek spriests, ka atbalstam jābūt ļoti precīzi mērķētam, taču mehānisma, kā to nodrošināt, joprojām nav un šķiet, ka arī nebūs. Pavisam vienkārša iemesla dēļ – ir nepieciešams savākt un ātri apstrādāt milzīgu datu apjomu, lai precīzi novērtētu katra cilvēka iztikas līmeni un tad lai atlasītu un atbalstītu tos, kam klājas visgrūtāk.

Ar klasisko pieeju atbalstīt tos, kam ir vismazākie ienākumi, vien nepietiek – ir jāvērtē arī neizbēgamie izdevumi un citi faktori. Var, piemēram, būt pensionāri ar minimālām pensijām, bet dāsnu bērnu atbalstu, un var būt ģimene ar daudziem apgādājamiem, lielām komunālām un varbūt veselības aprūpes izmaksām, taču tikai ar vienu pelnītāju. Ir ģimenes, kas dzīvo mājoklī ar krāsns vai granulu katla apkuri, kas nozīmē, ka viņiem jau tagad ir jāparūpējas par kurināmo nākamajai ziemai, un ir ģimenes, kuru mājoklis ir pieslēgts centrālajai apkurei vai tiek apsildīts ar gāzi, – viņiem izmaksas par siltumu būs pēc patēriņa. Tātad, ja pabalstus sola vien rudenī/ ziemā, tas neattieksies uz visiem, kam atbalsts būtu vai jau ir nepieciešams.

Lielākā daļa iedzīvotāju (29%) apzinās, ka studijas Latvijas augstskolās gadā izmaksā no 1500 eiro līdz 2000 eiro, liecina Swedbank veiktā aptauja.

Vēl ceturtdaļa uzskata, ka izmaksas ir 1000 līdz 1500 eiro gadā, un piektdaļa -, ka vairāk nekā 2000 eiro. Savukārt katrs desmitais ir pārliecināts, ka tās iekļaujas robežās līdz 1000 eiro, bet 14% vecāku par šo jautājumu nav priekšstata. Taču izmaksas par profesijas apgūšanu nebūt nav vienīgās, par ko vecākiem nereti jārūpējas. Papildus mācību maksai, ik mēnesi vēl vismaz 400 eiro būtu nepieciešami studenta ikdienas vajadzību nodrošināšanai, domā vairāk nekā puse aptaujāto. Piektdaļa (22%) ir pārliecināti, ka atsevišķi no vecākiem dzīvojoša studenta iztikai pietiktu ar 300–400 eiro mēnesī, bet 19% - līdz 300 eiro mēnesī.

Zīmīgi, ka arī paši topošie studenti uzskata līdzīgi - ikmēneša izmaksas studiju gados varētu sastādīt sākot no 400 līdz par vairāk nekā 500 eiro mēnesī (47%). Tikai katrs piektais (23%) pieļauj, ka iztikai būtu nepieciešami no 300 līdz 400 eiro mēnesī.

Dzīvokļa īres cenas Rīgā varētu būt vienas no dārgākajām starp visām Eiropas galvaspilsētām. Šis ir secinājums, kas rodas, salīdzinot īres cenas, algas un dzīvošanas izmaksām Rīgā ar citām Eiropas galvaspilsētās.

Šī relatīvā īres tirgus dārdzība arī varētu būt svarīgs iemesls, kādēļ, neskatoties uz rekordzemo bezdarbu Rīgā un publiskās telpas diskusijām par darbaspēka deficītu, cilvēki no Latvijas reģioniem joprojām vairāk izvēlas doties uz ārzemēm nevis Rīgu vai kādu no reģionālajiem attīstības centriem. Ja tā, tad mājokļu jautājums galvaspilsētā un atsevišķās citas pilsētās iespējams ir kļuvusi par vienu no Latvijas ekonomikas šaurākajām vietām.

Patīk vai nē, bet Rīgas nozīme Latvijas ekonomikā ir ļoti liela un daudz lielāka nekā citu Eiropas valstu galvaspilsētu nozīme savu valstu tautsaimniecībā. Mūsu galvaspilsētas apkārtnē dzīvo vairāk nekā 50% no valsts iedzīvotājiem un kopā rada gandrīz 70% no IKP. Galvaspilsētā strauji attīstās IT un dažādu biznesa pakalpojumu nozares, vidējā alga ir pārsniegusi 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, IKP uz iedzīvotāju tuvu ES vidējam līmenim, bezdarbs vairs tikai 3,7%, savukārt uzņēmējiem trūkst darbinieku un arvien biežāk dzirdam aicinājumus aktīvāk piesaistīt ārvalstu darbaspēku.

Visdārgākā pilsēta, kurā dzīvot ārzemniekiem ir Honkonga, liecina starptautiskās konsultāciju kompānijas "Mercer" jaunākais pētījums par dzīves dārdzību dažādās pasaules pilsētās.

Honkonga par dārgāko pilsētu, galvenokārt mājokļu cenu dēļ, atzīta otro gadu pēc kārtas.

TOP 10 dārgāko pilsētu topu iepazīsti galerijā!

"Mercer" pētījumā ņemtas vērā 200 preču un pakalpojumu cenas 209 pilsētās, tostarp mājokļu cenas, transporta izmaksas, pārtikas un apģērba cenas un izklaides pasākumu izmaksas.

Otro vietu dārdzības ziņā ieņem Turkmenistānas galvaspilsēta Ašgabata, kas piedzīvojusi hiperinflāciju un strauji pieaugušas importēto preču un izejmateriālu cenas.

Trešo vietu ieņem Tokija, kurai seko Cīrihe, Singapūra, Ņujorka, Šanhaja, Berne, Ženēva un Pekina.

Pētījums liecina, ka dzīves dārdzība ārzemniekiem Āzijas un Āfrikas pilsētās kļūst arvien lielāka.

Dzīvokļu īres tirgū pieprasījums daudzkārt pārsniedz piedāvājumu, un tā bums pašlaik sasniedzis savu kulmināciju, tā apgalvo vairākas nekustamā īpašuma kompānijas.

Tā, piemēram, Arco Real Estate īres nodaļas vadītājs Dzintars Bērziņš norāda, ka jūlija izskaņā pieprasījums pēc īres dzīvokļiem sasniedzis augstāko punktu, turklāt uz vienu īres dzīvokli dažkārt izveidojas pat desmit cilvēku rinda. Runājot par cenām, Dz. Bērziņš teic, ka Rīgas mikrorajonos augstākās klases vienistabas dzīvokļi pieejami par 350 eiro mēnesī, kamēr četristabu – par 750 eiro. Par 250–400 eiro mēnesī var noīrēt vidējas kvalitātes divistabu dzīvokli vai nedaudz sliktākas kvalitātes četristabu dzīvokli.

Dzīvokļa īres maksa par kvadrātmetru ir no pieciem eiro, bet ekskluzīvajiem dzīvokļiem tā var sasniegt pat 20 eiro kvadrātmetrā. Īres dzīvokļu trūkums daudziem ir īpaši sāpīgs tāpēc, ka, saskaņā ar ekonomikas ministra Arvila Ašeradena savulaik medijos pausto, tikai 20% ģimeņu var atļauties mājokli iegādāties savā īpašumā.

Foto: Pexels.com / Alena Darmel

Katram no mums ir sapnis par savu ideālo dzīvesvietu. Kāds vēlas dzīvot mierā un klusumā tādā privātmājā, kas atrodas tālu prom no burzmas, bet cits dod priekšroku visam, ko sniedz mūsdienīga infrastruktūra un labiekārtota vide lielpilsētās vai netālu no tām. Tomēr neatkarīgi no tā, kuru ceļu izvēlies, vienmēr aktuāls ir jautājums par to, kas ir izdevīgāk: būvēt māju pašam vai tomēr pirkt jau gatavu un mēbelētu ēku. Raksta turpinājumā aplūkojam dažādus faktorus, lai palīdzētu Tev pieņemt pareizo lēmumu.

Būvēt pašam – vai labākais risinājums?

Privātmājas būvniecība ir nopietns lēmums, kam ir jābūt rūpīgi pārdomātam. Lai arī doma var šķist vilinoša vien tā iemesla dēļ, ka māju var būvēt tā, kā pašam patīk vislabāk, tomēr, lai viss izdotos tieši tā, kā iecerēts, jau laikus ir jāapzina dažādi riski, kā arī jāņem vērā būtiski faktori. Piemēram, īpašumā ir jābūt zemei un pirms būvniecības procesa uzsākšanas jāveic būvprojekta saskaņošana. Pēcāk jāizvēlas kompetenti un uzticami meistari, jāiegādājas kvalitatīvi būvmateriāli, iespējams, jāpiesaista speciālists, kas palīdzēs radīt gaumīgu un skaistu iekārtojumu.

Latvijā nepieciešama pamatīga visu birokrātisko procedūru revīzija.

Valsts parāda apkalpošanas izmaksu straujais pieaugums prasa nekavējoši palielināt nodokļu ieņēmumus, kas nepastarpināti paredz radīt labvēlīgus nosacījumus uzņēmējdarbības attīstībai. Finanšu ministrijas prognozes par to, ka valsts parāda apkalpošanas izmaksas 2025. gadā pārsniegs 507 miljonus eiro, kamēr 2022. gadā tās bija vien nepilni 167 miljoni eiro, ir salīdzināmas ar sarkanās lampiņas iedegšanos vadības panelī. Var jau šo ļoti straujo valsts parāda apkalpošanas izmaksu pieaugumu norakstīt uz ģeopolitiskās situācijas radīto defektu, tomēr ilgtermiņā ar šādu attieksmi nekur tālu tikt nevarēsim, jo agrāk vai vēlāk būs jāiemācās dzīvot no pašu nopelnītā, nevis nemitīgi palielinot valsts parādu. Latvijas austrumu robeža paliek, kur bijusi, un Eiropas Centrālas bankas paaugstinātās bāzes procentlikmes ir ne tikai sadārdzinājušas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, bet vienlaikus pamatīgi slāpējušas ekonomiskās aktivitātes Latvijas (un ne tikai) ražotāju lielākajos noieta tirgos. Bagātības radītāju – nodokļu maksātāju – kopēji samaksātās summas ir iespaidīgas, taču tik un tā nespēj nosegt visas vajadzības. Turklāt sabiedrības vajadzības pēc finansējuma tādu būtisku funkciju kā valsts drošība, veselība, izglītība, zinātne, infrastruktūras nodrošināšanai pieaug.Atliek vienīgais risinājums, kādu līdz šim pazīst valdība – paredzēt budžeta deficītu. Situāciju vēl satraucošāku padara fakts, ka būtisku valsts izdevumu pozīciju (vai to deficītu) nodrošina vēl pašreiz pieejamā Eiropas Savienības struktūrfondu nauda, bez kuras situācija būtu ļoti kritiska.

Kauguros pieprasītas ir mājas ar zemi, bet tādas iegādāties ir gandrīz neiespējami. Nekustamā īpašuma tirgus piedāvā «monstrus» jeb padomju laika ēkas vai graustus. Investoriem Jūrmalas «pelēkais zirdziņš» Kauguri nav interesanti, stāsta nozares eksperti.

Kauguros ir pieprasītas mājas ar zemi. «Ļoti pieprasītas ir mājas no 100 līdz 150 kvadrātmetriem ainaviskā vietā ar nelielu zemes gabalu, bet to piedāvājumā nav. Vienīgais, ko nekustamā īpašuma tirgus piedāvā, ir padomju laika «monstri» vai grausti. Kauguros pārdošanā ir tikai sērijveida dzīvokļi, ir daži jaunie projekti, bet šie dzīvokļi reti nonāk kopējā tirgū,» saka Inga Freija, SIA «Arco Real Estate» konsultante.

Savrupmājas, kuras ir no 150 līdz 200 kvadrātmetru platībā, Kauguru centrā ap izglītības iestādēm ir cenu diapozonā no 165 līdz 200 tūkstošiem eiro. Savukārt, līča pusē īpašumu cenas ir no 230 līdz pat 370 tūkstošiem eiro. Zemes cenas ļoti atkarīgas no vietas un pieejamām komunikācijām. «Jūrmala ir specifiska - jo tuvāk jūrai, jo zemes cenas ir augstākas. Visumā pircēji varētu būt gatavi pirkt zemesgabalus privātmājas apbūvei cenu robežās no 15 000 līdz 30 000 eiro,» stāsta Lauris Ceplītis, SIA «City Real Estate» konsultants.

Foto avots: Pixabay

Eiropas Savienības vienotā tirgus pamatā bijušas četras brīvības – brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība un brīvība veikt uzņēmējdarbību. Covid-19 dažus šos fundamentus izsitis no sliedēm.

Eiropā par ierastu ainu kļuvusi situācija, ka cilvēki no reģiona nabadzīgākām valstīm dodas dāsnāk apmaksāta darba un dzīves kvalitātes meklējumos uz labklājīgākām zemēm. Pandēmija gan šādiem ekonomiskās migrācijas ceļiem priekšā nolikusi barjeru, kura kādu laiku vēl var saglabāties.

"Pastāv nozīmīgs risks, ka, aizbraucot uz svešu valsti, iecerētā darbavieta vīrusa dēļ tiek slēgta un citu darbu nevar atrast, jo ekonomika apstājusies. Pabalstu saņemt nav iespējams, jo nav iepriekšējas nodarbinātības šajā valstī, un nav arī ģimenes vai draugu atbalsta. Ir risks saslimt, un ārstēšanas un dzīvošanas izmaksas, visticamāk, ir lielākas nekā Latvijā. Šādā scenārijā emigrācija šķiet ļoti nepievilcīgs risinājums,” teic "Swedbank Latvija" galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija.

Investējot 7,5 miljonus eiro, Rīgā, Lauvas ielā atklāta jauna koncepta studentu viesnīca "Duck Republik", kas piedāvā ne tikai telpas, kur dzīvot un mācīties, bet arī socializēties un pavadīt laiku starptautiskā vidē.

"Duck Republik" telpās ir 350 dzīvošanas vietas, no kurām jau šobrīd daļā dzīvo studenti un jaunie speciālisti, kam Latvija kļuvusi par "otrajām mājām", studējot vai sperot pirmos soļus pa karjeras kāpnēm.

"Duck Republik" piedāvā pilnu pakalpojumu klāstu: dažāda tipa istabas un studiju tipa dzīvokļus, virtuvi, trenažieru zāli un vietu jogas nodarbībām, pašapkalpošanās veļas mazgātavu, āra terasi, bezmaksas WiFi, semināru un koplietošanas telpas, velo un auto stāvvietu, kā arī bāru, kinozāli un dažādas citas socializācijas iespējas.

"Mūsu mērķis – radīt labāko studentu mājokli pasaulē, un kļūt par studentu pirmo izvēli, meklējot mājokli ārzemēs, kā arī kopumā sekmēt studentu mobilitāti un savstarpējo sadarbību, neatkarīgi no studiju jomas un valsts, no kuras viņi nākuši. Mums jau šobrīd izveidojusies sadarbība ar Latvijas universitātēm. Tā, piemēram, nākamos 20 gadus pārvaldīsim RTU dienesta viesnīcu Biešu ielā. Tuvāko gadu laikā plānojam tur ieguldīt vairāk nekā 4 miljonus eiro, lai jau nākamajā gadā vērtu durvis, studentiem piedāvājot jau pavisam cita koncepta mājvietu. "Duck Republik" koncepta pirmās viesnīcas atklāšana ir nozīmīgs solis, lai ciešā sadarbībā ar universitātēm, veicinātu izglītības eksportu un padarītu Latviju par arvien iekārojamāku ārvalstu studentu galamērķi, jo tajā brīdī, kad jaunietis izvēlas mācīties ārpus savas dzimtenes, viens no būtiskākajiem jautājumiem ir dzīvesvietas iespējas," komentē Hanno Liiva, "Duck Republik" izpilddirektors.

Lielbritānijas lēmums pamest Eiropas Savienību samazina šīs valsts mājsaimniecību ienākumus par vairāk nekā 600 mārciņām, liecina Lielbritānijas Nacionālā Ekonomikas un sociālās izpētes institūta dati.

Mārciņas vērtības kritums kopš referenduma ir veicinājis inflācijas pieaugumu, savukārt Brexit negatīvi ietekmējis investīcijas un produktivitāti, palielinājis neskaidrību uzņēmēju vidū un iedragājis izaugsmi.

Ja mārciņas vērtība nebūtu sarukusi un ekonomika turpinājusi augt iepriekšējā apmērā, ko ietekmētu arī pasaules ekonomikas izaugsme, reālie mājsaimniecību ienākumi uz cilvēku būtu par 2% augstāki nekā patlaban, kas nozīmē aptuveni 600 mārciņas gadā uz vidēju mājsaimniecību.

Ziņojums arī atklāj, ka augstākas dzīvošanas izmaksas, kas saistītas ar Brexit visdrīzāk smagāk skars bezdarbniekus, pensionārus un vientuļos vecākus.

Reģionu slimnīcām rezidenti ir jāuzrunā jau pašā studiju sākumā. Ārstu un medmāsu piesaistē ļoti svarīga ir nemateriālā motivācija – cik sakārtota ir darba vide un darba procesi ārstniecības iestādē

To DB rīkotajā apaļā galda diskusijā par personālvadību veselības aprūpē, kas notiek sadarbībā ar holdingu Repharm, uzsvēra tā dalībnieki: Veselības ministrijas valsts sekretāres vietniece un Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egita Pole, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Arta Biruma, Liepājas reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Egons Striks, holdinga Repharm personāla vadības direktore Baiba Pedraudze, Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Ilze Grope un personāla vadītāja farmācijas uzņēmumos Edīte Kalniņa.

Ministru kabineta komiteja ir atbalstījusi jauno Dzīvojamo telpu īres likumpro­jektu, par kuru jau pašlaik domas da­lās. Likumprojekta izstrādātāji – Eko­nomikas ministrija un daudzie nozares iesaistītie spēlētāji – uzskata, ka tas sekmēs īrnieku tie­sību aizsardzību un veicinās īres tirgus attīstību. Līdzte­kus izskan viedokļi, ka jaunais likumprojekts ierobežo īrnieku tiesības, īpaši ar to ir neapmierināta denaciona­lizēto īrnieku biedrība Ausma.

Galvenais satraukums ir denacionalizēto namu īrnie­kiem, jo likumprojekts paredz, ka divu gadu laikā pēc likuma spēkā stāšanās izīrētājam un īrniekam, kurš dzī­vojamo telpu šobrīd lieto, pamatojoties uz iepriekšējā iz­īrētāja noslēgto dzīvojamās telpas īres līgumu, jānoslēdz jauns īres līgums (piemēram, denacionalizētā nama īr­niekiem, ja dzīvojamā telpa tiek lietota, pamatojoties uz padomju laikā noslēgto īres līgumu).

Tajā pašā laikā jāteic, ka šī norma ir absolūti taisnīga pret izīrētājiem, jo nav normāla pašreizējā situācija, ka izīrētājs no sava īpašuma nevar iegūt tirgum atbilstošu īres maksu un tam faktiski ir jāsubsidē atsevišķu īrnie­ku dzīvošanas izmaksas. Nekustamā īpašuma izīrēšana ir bizness, no kura tiek maksāti arī attiecīgie nodokļi, un ir negodīgi, ja valsts nosaka uzņēmējam par pienā­kumu sniegt pakalpojumu zem tirgus cenas, tajā pašā laikā visi nodokļi ir maksājami saskaņā ar pilnu likmi.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Izklaides internetā konkurē ar grāmatu lasīšanu, tomēr grāmatnīcu internetveikali palīdz piekļūt lasītājiem tiem ērtākā vietā

Tā uzskata Igaunijas grāmatu tirgotāja un arī izdevēja Rahva Raamat AS biznesa attīstības vadītājs Tomas Ēsmē (Toomas Aasmäe). Šobrīd uzņēmumam ir 12 veikali septiņās Igaunijas pilsētās, un pēc apgrozījuma otrs lielākais veikals ir tieši internetveikals, kas nodrošina ap 10% no kompānijas apgrozījuma.

Lai paplašinātu klientiem piedāvāto produktu un pakalpojumu klāstu, pavisam nesen atvērtais jaunais Rahva Raamat veikals ir apvienots ar restorānu. «Rahva Raamat ir vecākais un arī lielākais grāmatu tirgotājs Igaunijā. Ilgu laiku esam bijuši tirgotāji, bet nesen esam pievērsušies arī izdevējdarbībai. Tā mums savā ziņā ir jauna lieta, bet pašos pirmsākumos, 1912. gadā, pirmo Rahva Raamat veikalu atvēra grāmatu izdevējs Gustavs Pihlaks (Gustav Pihlakas). Šajā ziņā mēs esam atgriezušies pie savām saknēm un atkal darbojamies kā izdevējs,» saka T. Ēsmē.

Pēdējo mēnešu laikā vairākās Vācijas pilsētās saasinājušās diskusijas par straujo īres cenu pieaugumu, tādēļ valdības koalīcijas mazākuma partneres Sociāldemokrātiskās partijas pārstāvis pat aicinājis iesaldēt īres cenas visā valstī.

Politikas mērķis būtu apturēt īres cenu tālāku pieaugumu pieprasītākajos rajonos, piektdien laikrakstam «Tagesspiegel» sacījis Torstens Šēfers-Gimbels, kurš ir viens no trim iespējamajiem kreisi centriskās partijas līderiem.

«Tas mums dotu laiku būvēt, būvēt un vēl vairāk būvēt,» teica politiķis, paužot vēlmi mazināt spiedienu uz īres tirgu, ko rada mājokļu deficīts.

«Jāpanāk, lai cilvēkiem nav jātērē īrei vairāk par trešdaļu savu ienākumu,» piebilda sociāldemokrātu pārstāvis.

Vācijā valda mājokļu deficīts un pieaug īres cenas daudzos lielākajos apdzīvotajos centros. Pēdējo mēnešu laikā saistībā ar to notikuši plaši protesti Berlīnē, Minhenē un citviet.

Nopietna politika parasti ir garlaicīga, īpaši, ja runa ir par kompleksiem ekonomikas vai finanšu jomas jautājumiem.

Tā pieprasa kompromisus, ilgtspēju, sabalansētību starp vēlmēm un iespējām un ir ļoti grūti izskaidrojama tā, lai katrs to saprot. Iespējams, ka tā saucamie nopietnie politiķi arī tik ilgi ir atrauti dzīvojuši savā ziloņkaula pilī, ka tagad pie varas arvien vairāk nāk citi - tie, kuriem ir stāsts, varbūt pilnīgi traks, bet aizraujošs, tie, kuri ir autentiski un līdz ar to sabiedrībai šķiet īstāki par korektajiem paraugzēniem, tie, kuri politisko skatuvi spēj pārvērst par krāsainu šovu un publiski bārstīties ar izteikumiem, kurus daudzi citi nespēj izdabūt pār lūpām. Taču medaļai ir arī otra puse, kas var arī pamatīgi sabojāt politisko atrakciju pēcgaršu.

Rīgas Tehniskā Universitāte (RTU) ierobežojusi indiešu, šrilankiešu un uzbeku krāpniecības iespējas, kuri vēlas izglītības aizsegā nokļūt Eiropas Savienībā (ES) darba meklēšanas nolūkos. Turpmāk RTU mācībspēki brauks uz šīm Āzijas valstīm klātienē atlasīt studentus un novērtēt viņu zināšanu atbilstību universitātes prasībām, vēsta LNT Ziņas.

Šo RTU centru izveide un uzturēšana Āzijā gada laikā izmaksājot vairākus desmitus tūkstošus eiro, taču universitāte atteicās atklāt precīzu summu. Kā iemesls minēts – «šim mērķim līdzekļi neesot valsts piešķirtās dotācijas, bet gan ieņēmumi no ārvalstu studentu studiju maksām».

Indieši, šrilankieši un uzbeki līdz šim bija krāpušies elektroniskajos iestājeksāmenos, lai nokļūtu Latvijā. Daļu no viņiem nākošajos atlases posmos atsijāja Latvijas vēstniecības, pieķerot pretendentus ar viltotiem vidusskolu beigšanas dokumentiem vai konstatējot blēdīšanos vīzu interviju laikā, piemēram, pretendentam sūtot sev līdzīgas personas, kas spēj runāt angliski. Indijā vien šogad šādi pieķerti 400 krāpnieku.