Nopietna politika parasti ir garlaicīga, īpaši, ja runa ir par kompleksiem ekonomikas vai finanšu jomas jautājumiem.
Tā pieprasa kompromisus, ilgtspēju, sabalansētību starp vēlmēm un iespējām un ir ļoti grūti izskaidrojama tā, lai katrs to saprot. Iespējams, ka tā saucamie nopietnie politiķi arī tik ilgi ir atrauti dzīvojuši savā ziloņkaula pilī, ka tagad pie varas arvien vairāk nāk citi - tie, kuriem ir stāsts, varbūt pilnīgi traks, bet aizraujošs, tie, kuri ir autentiski un līdz ar to sabiedrībai šķiet īstāki par korektajiem paraugzēniem, tie, kuri politisko skatuvi spēj pārvērst par krāsainu šovu un publiski bārstīties ar izteikumiem, kurus daudzi citi nespēj izdabūt pār lūpām. Taču medaļai ir arī otra puse, kas var arī pamatīgi sabojāt politisko atrakciju pēcgaršu.
Lielbritānijā pie varas jau piecas nedēļas ir Boriss Džonsons, kurš šķiet dzimis komiķis un savu karjeru izveidoja, pateicoties skaistiem stāstiem par to, ka izstāšanās no ES ir tīrais nieks, ja vien uz Briseli tiks izdarīts pietiekams spiediens, toties pēc tam britu pasaulē atkal atsāksies piena upes ķīseļa krastos, uzlabojoties gan dzīves kvalitātei, gan veselības aprūpei un infrastruktūrai. Realitāte gan šobrīd izskatās citāda - Lielbritānijas ekonomika piezemējas arvien cietāk. Problēmas rada ne tikai britu mārciņas kursa kritums, kas no importa stipri atkarīgās Lielbritānijas tirdzniecībai nav nekāda medusmaize, sadārdzinās arī dzīvošanas izmaksas Apvienotajā Karalistē, turklāt ražotājiem jau kādu laiku ir smagi elpot, jo daudzi klienti, bažījoties par Brexit sekām, ir izvēlējušies citus piegādātājus. Fakts ir, ka politiskais haoss Džonsona vadībā, kurš jau ir zaudējis vairākumu parlamentā, tikai turpinās. Nav zināms, vai un kad Lielbritānijā būs pirmstermiņa vēlēšanas, tāpat kā tas, vai tās ko atrisinās. Tikmēr uzticība jau ir zaudēta, bet reāli ieguvumi tā arī nav nojaušami.
Iespējams, tā saucamie nopietnie politiķi ir pārāk ilgi ir dzīvojuši savā «ziloņkaula pilī».
Reālus ieguvumus neredz arī no tirdzniecības kariem, kas jau kopš 2018. gada sākuma ir neatņemama globālās politikas izrādes sastāvdaļa. Savstarpējie draudi, ultimāti, solis uz priekšu un tad divi atpakaļ ir jau kļuvuši par iknedēļas parādību starptautisko ziņu virsrakstos - lielākā daļa sabiedrības to varbūt arī savā ikdienā pagaidām neizjūt nekā, ar eksportējošiem uzņēmumiem gan ir citādi un viņi tirdzniecības karu negatīvo efektu izjūt gana tieši un sāpīgi.
Nesen pasauli pāršalca arī satraucošas ziņas par ļoti plašiem ugunsgrēkiem Amazones baseina mežos, bet Brazīlijas prezidenta Žaira Bolsonaru reakcija šokēja teju vēl vairāk, ne tikai atsakoties no G7 piedāvātās palīdzības, bet arī ugunsgrēku izraisīšanā vainojot zaļos aktīvistus un iedzimto tautu pārstāvjus. Ekstravaganta izturēšanās piesaista uzmanību, savā reizē tā varbūt pat ir spēcīgs taktiskais ierocis, taču viss slēpjas mēra izjūtā un spējā novērtēt, kad šovs sāk izmaksāt pārāk dārgi.
