«Mans laiks šajā amatā beidzas, un es pati gribētu, mana pārliecība un vēlme ir – darīt labu savai valstij. Un es ceru, ka man būs iespēja strādāt savā valstī un darīt tai labu,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījusi Valsts kontroliere Inguna Sudraba.
«Tā ir apziņa, ar kuru esmu darījusi darbu līdz šim, un gribu to tā turpināt. Ļoti gribētu tā turpināt. Es negribētu strādāt citai valstij,» viņa uzsvērusi.
«Es neticu politiskām partijām un esmu par prezidentālu valsti. Arī šobrīd mans redzējums ir tāds – lai valsti virzītu uz attīstību, lai valstī būtu šī izcilība, ir vajadzīga spēcīga cilvēku komanda, kas to var mainīt. Bet – caur politisko sistēmu šīs spēcīgās komandas neveidojas. Mums nav vajadzīgi apvērsumi un revolūcijas, bet mums valstī noteikti ir vajadzīga attīstība un cita vide,» stāstījusi Sudraba.
Vaicāta, kas nosaka neticību partijām, viņa atbildējusi: «Partiju veidošanās principi nosaka to, ka tās vienmēr bijušas šaura cilvēku loka interešu realizēšanas projekts. Partiju reālā programma bijusi – iegūt kādu amatu, nevis panākt kādu valsts attīstības līmeni. Tāpēc redzam, ka nav ilgtermiņa darbības. Tā vienkārši nav nepieciešama. Pietiek vienkārši atstrādāt līdz nākamajām vēlēšanām, lai atkal tiktu ievēlēts. Partijām nav svarīga sabiedrības apziņas līmeņa celšana. Jo visu laiku bijis pietiekami nodrošināt pašsaglabāšanos ar politiku, kas paredz naidot cilvēkus savā starpā, meklēt otrā slikto, noliegt otra darbību, nevis rādīt pozitīvo rezultātu.
Turklāt – Latvijā cilvēki sevi nesaista ar kolektīvu darbību, kolektīvu atbildību. Manuprāt, tas ir atkarīgs no sabiedrības apziņas līmeņa. Cilvēki ir vairāk orientēti uz saviem individuālajiem mērķiem, individuālām vēlmēm, nevis kopējo, sabiedrisko. Šādā vidē partiju sistēma man neliekas loģiska. Jo praktiski nav reālas, pastāvīgas, stabilas sabiedrības interešu pārstāvības.»
Intervijā Sudraba arī paudusi viedokli: «Domāju, ka drīz mums būs palikusi tikai teritorija, karogs un himna. Un valsts valoda. Pasauli sen vairs nevada valdības, bet konglomerāti un starptautiskais bizness, kura ir interesēs ir – gūt izejvielas, pārdalīt tirgus, diktēt sev izdevīgākus noteikumus… Ne tikai Latvijā.
Bet – tas nenozīmē, ka mums jābūt pilnīgi nevarīgiem un jāpakļaujas jebkam, ko mums diktē no ārpuses, neuzdodot jautājumu – kas mums pašiem ir svarīgāk.»