Pērnā gada augustā, parastā vasaras darba dienā, kad nav daudz ko darīt, atskanēja telefona zvans, un kāds klients satrauktā balsī man vaicāja: Kas notiek ar «ofšoriem»? Vai taisnība, ka ar tiem vairs nevarēs strādāt? Aizsteidzoties notikumiem priekšā, uzreiz pateikšu, ka strādāt jau varēs, bet ir paredzēts, ka parakstīt līgumus Belizas, Kaimanu salu un citu eksotisku valstu uzņēmumu vārdā būs finansiāli riskanti. Varbūt pat bīstami.
2009. gada 30. jūnijā Finanšu ministrija sagatavoja informatīvu ziņojumu «Par ārzonu, zemu nodokļu un beznodokļu valstīs reģistrēto subjektu darbības Latvijā tiesiskā regulējuma uzlabošanu» (FM ziņojums). Acīmredzot FM ziņojums izraisīja manis minēto satraukuma reakciju.
Par ko tad bija šis FM ziņojums, un kādas sekas tas izraisīja? FM ziņojums ir visnotaļ precīzs apraksts Latvijas nodokļu regulējumam saistībā ar profesionālā žargonā sauktām «zemu nodokļu un beznodokļu valstīm». Tautas valodā runājot – «ofšoriem». Papildus tiesību aktu analīzei ziņojums norāda uz dažiem problēmjautājumiem un piedāvā risinājumus.
Pārliecinoši saistošākais ir apgalvojums, ka saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sniegto informāciju aizvien biežāk nodokļu kontroles laikā tiek iegūta informācija par nerezidentiem, kas veic komercdarbību Latvijā, nereģistrējot pastāvīgo pārstāvniecību un līdz ar to nemaksājot uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) par pastāvīgās pārstāvniecības gūto ienākumu. Ievērojams skaits no šādiem nerezidentiem ir personas, kuras ir reģistrētas tradicionālās «ofšoru» mītnes valstīs. Tā ir problēma tāpēc, ka UIN faktiski iekasēt nav iespējams, jo
- ar «ofšoru» mītnes valstīm nepastāv informācijas apmaiņa un nenotiek administratīvā sadarbība;
- «ofšoru» uzņēmumu faktiskie īpašnieki vai likumiskie pārstāvji nav zināmi.
Ar šādiem argumentiem VID atzīst savu bezspēcību un paceļ balto karogu. Nav ko saukt pie administratīvās atbildības. Nav arī no kā iekasēt nodokļus. Iespējams, ka tas tā arī ir.
Kādi ir iespējamie risinājumi? Lūk, šeit atliek ievilkt elpu un mēģināt aptvert notiekošo. Piedāvājums ir tāds, ka, lai novērstu iespēju izvairīties no nodokļu nomaksas par nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā gūto ienākumu, gadījumos, kad «ofšoru» uzņēmumi izmanto Latvijā savas saimnieciskās darbības vajadzībām tādas fiziskās, juridiskās vai citas personas darbību, kurai ir piešķirtas un kura regulāri izmanto pilnvaras noslēgt līgumus «ofšoru» uzņēmuma vārdā, ir lietderīgi noteikt, ka nodokļu likumu piemērošanai minētā persona ir uzskatāma par nodokļu maksātāju.
Nav pagājis nez cik ilgs laiks no pērnā gada augusta, kad atkal atskan trauksmaini zvani. Jāatzīst, ka šoreiz ir pamats satraukties, jo Saeimā tiek izskatīti grozījumi likuma «Par nodokļiem un nodevām» 14. pantā. Tie paredz tieši to pašu, ko rekomendēja FM ziņojums. Proti, ja personai ir piešķirtas pilnvaras noslēgt līgumus «ofšora» vārdā un ja persona šādas pilnvaras regulāri izmanto, tad par nodokļu maksātāju tiks uzskatīta minētā persona.
Ko tas nozīmē cilvēciskā valodā? Pieņemsim, ka «ofšors» vismaz teorētiski veic saimniecisko darbību Latvijā un to nekādā veidā nav reģistrējis, un domas par UIN vai citu nodokļu samaksu pat nav ienākušas prātā. Ja «ofšors» jūs ir pilnvarojis slēgt darījumus un jūs to regulāri (visdrīzāk pietiks jau ar diviem darījumiem taksācijas periodā) darāt, tad VID būs tiesības nevis plātīt bezspēcībā rokas, bet gan teikt, ka jūs arī esat šis te nodokļu maksātājs (nevis Latvijā nereģistrētais «ofšors»), kuram, nu, būs jānorēķinās ar valsts budžetu.
Nobeigumā. Pirmkārt, minētie grozījumi vēl nav pieņemti. Otrkārt, ja tie tiks pieņemti, tad, pirms ko parakstīt «ofšoru» vārdā, būtu vēlams «septiņas reizes nomērīt ».Treškārt, iespējams, ka grozījumu tiesiskums ir strīdīgs, bet diez vai būtu vēlams stāvēt ceļa ruļļa priekšā un diskutēt par tiesiskumu. Labāk pakāpties malā (t.i. neparakstīt liekus papīrus) un tad diskutēt.