Spieķu darināšanai Siguldas apkārtnē ir vairāk nekā divsimt gadus sena vēsture. Spieķu darinātāja Antra Plavgo šajā jomā darbojas aptuveni 30 gadus.
A. Plavgo stāsta, ka Siguldā spieķi ir atpazīstamākais un senākais simbols. Gadu laikā spieķu darināšanas tehnoloģija nav mainījusies. Vienīgais, kas mainījis, ir tas, ka kādreiz tos karsēja karstos pelnos, vēlāk sāka vārīt. Pirmie spieķi bija ar visu mizu, un tad bija jākarsē tikai roktura daļa.
Spieķu stāsts aizsākās, kad Siguldā nogāžu vietās un takās vēl nebija labiekārtota teritorija un uzbūvētas trepes. Tā kā nogāzes bija stāvas, vietējie amatnieki tūristiem sāka piedāvāt iegādāties spieķus, lai varētu atspiesties un vieglāk uzkāpt kalnu nogāzēs. Ar laiku amatnieku skaits ap Siguldu un Turaidu būtiski pieauga, visi centās viens otru pārspēt. Lai cits no cita atšķirtos, viens spieķus sāka vārīt visā garumā, cits spieķos dedzināja ornamentus un tos krāsoja. Spieķu krāsošanai sākotnēji izmantoja zaļo un sarkano tušu, jo citu krāsu nebija.
Vēlāk, kad Siguldā tika uzceltas kāpnes, pieprasījums pēc lielajiem spieķiem saruka, taču, lai spieķu bizness nebeigtos, amatnieki sāka ražot mazos - suvenīru - spieķus.
Spieķu veidošanas process sākas ar to, ka spieķu klūgas tiek vārītas kannā. Pēc vārīšanas procesa notiek locīšana, kamēr materiāls vēl karsts. Mazās spieķu klūgas A.Plavgo loka pati, bet darbā ar lielajām nāk talkā vīrs. Spieķu gatavošanai koki tiek iegūti tuvējā mežmalā - tiek griezti krūkļu, lazdu, ievu, kārklu dzinumi. No viena koka dzinuma iznāk tikai viens spieķis. Mazajiem suvenīrspieķīšiem materiāls ataug katru gadu, toties lielajiem piemērotus izejmateriālus nākas meklēt pa visu Latviju, vienojoties ar zemes īpašniekiem. Kopējās izmaksas veido arī krāsa un laka apgleznošanai, elektrība klūgu vārīšanai un rakstu iededzināšanai. Liela nozīme ir arī smilšpapīram un darba instrumentiem.
A. Plavgo teic, ka viņas mīļākais koks ir krūklis, jo visvieglāk taisnojams. Spieķu gatavošana parasti notiek ziemas mēnešos. Ienākumu ziņā labākais laiks sākas jau no pavasara un ilgst līdz pat rudenim.
Spieķu darinātāja stāsta, ka ir arī šuvēja un rokdarbniece. Spieķu darināšanas prasmes viņa pārņēmusi no iepriekšējām paaudzēm. Vīra vecākiem šī nodarbe ļāvusi nopelnīt, atgriežoties no Sibīrijas. Meistare spieķus darina jau vairāk nekā 30 gadus. «Ja es nebūtu rokdarbniece, šaubos, ka es varētu nodarboties ar spieķu darināšanu. Lai spieķos izveidotu ornamentus, ir nepieciešams smalks un rūpīgs darbs. Šajā darbā svarīgākais ir pacietība,» paskaidro A. Plavgo.
Bez spieķiem tiek darināti arī citi produkti no oša un ozola, piemēram, virtuves piederumi. Lielākais darījumu partneris ir Siguldas dome. Nesen meistare ieguvusi arī Nacionālo nemateriālā kultūras mantojuma zīmi.
Spieķu cenas nosaka konkurence, tomēr ar spieķiem vien iztikt nevarot. «Roku darbi veicas ļoti lēni, arī cenas nevar pieprasīt augstas, jo tad nepirks,» norāda A. Plavgo.
Kopš 2016.gada Siguldas pils kompleksā ikvienam ir iespēja apmeklēt tradicionālo Siguldas spieķu darbnīcu, izdzīvojot seno spieķu izgatavošanas procesu, un pašiem radīt savu Siguldas spieķi. Šo nodarbi īpaši iecienījuši bērni.