Ziemas olimpiādē Sočos kā brīvprātīgā piedalās iecavniece Katrina Mertsa. Reģionālais medijs «Bauskas Dzīve» piedāvā jaunietes pirmos iespaidus.
Apritējusi nedēļa, kopš Katrina ieradusies Sočos, lai piedalītos Olimpisko spēļu organizēšanā kā brīvprātīgā. Mītnes vietā internets vēl nav pieslēgts, tomēr darbojas mobilais internets, un Katrina atsūtījusi arī portālam pirmo vēstījumu.
«Pirmajā dienā saņēmu savu akreditāciju un uniformu – tā tiešām ir brīnišķīga, lai gan var šķist raiba. Sākās pienākumu apguve – lai gan līdz spēlēm vēl ir laiciņš palicis, mums ir jāsagatavo objekti sportistu atbraukšanai. Strādāju kalnu ciematā «Derevnya», kurā dzīvos visi kalnu sporta veidu dalībnieki un nacionālās olimpiskās komitejas (NOK). Mana funkcija – «event services» (EVS) jeb pasākumu apkalpošana. Vērojam, lai cilvēki nokļūtu tur, kur viņiem jātiek, lai «pareizie» cilvēki ietu pareizā vietā un «nepareizie» neiekļūtu noteiktās teritorijās, kur ir slēgtā zona, lai sportisti varētu mierīgi dzīvot.»
Kā informējusi jauniete, līdz sportistu ierašanās laikam darba vēl nav tik daudz, taču vēlāk šeit dzīvos aptuveni 3000 cilvēku, tādējādi plūsma būs ievērojama. «Man bijušas divas maiņas. Vienas laikā es kontrolēju cilvēku kustību ēdnīcā, lai NOK teritorija būtu brīva, bet otrās laikā nācās nedaudz pastrādāt par tulku starp policiju un NOK pārstāvjiem, pārbaudot akreditāciju. Izdodas parunāties ar cilvēkiem no citām valstīm, citi dāvā suvenīrus – pirmajā dienā saņēmu nozīmīti no ASV pārstāvja,» priecājusies Katrīna.
«Pati jau no paša sākuma gaidu tieši latviešu atbraukšanu, jo gribas satikt arī savējos,» atzīst Katrina, «šajā objektā no Latvijas esmu vienīgā, tāpēc domāju, ka arī viņi būs priecīgi dzirdēt dzimto valodu.»
«Cilvēki šeit ir izpalīdzīgi un nebaidās sākt sarunu ar svešiem, it īpaši, kad visapkārt ir raibs no brīvprātīgo uniformām. Patīk atrasties starp cilvēkiem, jo darbs nav viegls, un tieši kontakts ar citiem padara to jautrāku,» atklāj Katrina.
Brīvprātīgie izmanto laiku, lai uzņemtu bildes, jo visapkārt ir skaisti kalni. Delegācijas izgrezno savas mītnes ar plakātiem un uzrakstiem, tādējādi olimpiskais ciemats sāk iegūt savu īsto veidolu. «Dzīvoju brīvprātīgo ciematā «Veseloye» desmit minūšu braucienā no Olimpiskā parka piekrastes rajonā. Ceļš līdz darba vietai aizņem 2,5 stundas, taču katru dienu varam braukt ar pacēlājiem – zem kājām vairāk nekā 100 m līdz zemei. Esam izmitināti jaunbūves dzīvokļos – meitenes pa 3 – 4, puiši pa 6 – 10. Mums nodrošina brokastis un vakariņas, pusdienas ir darba vietā. Diemžēl veģetārā virtuve, kas interesē mani, nav īsti pārstāvēta, lai gan kopumā laba. Tāpēc nākas arī iepirkties. No virtuves tehnikas drošības nolūkos mums ir atļauts lietot tikai tējkannu un mikroviļņu krāsni.»
«Par drošību te patiešām ir padomāts,» apliecina Katrina, «ieejot katrā objektā, ir kontrole, nedrīkst ienest ēdienu, dzērienus un daudz ko citu. Cilvēki ne tikai iziet caur skeneru, bet katru pārbauda arī personīgi, prasa parādīt somu, ja ir tehnika – jādemonstrē, ka tā darbojas. Cerēsim, ka šī drošības kontrole darbosies un nekādu neparedzētu notikumu nebūs.»
«Olimpisko parku, kurā atrodas visas arēnas, mēs aplūkojām jau pirmajās dienās, neskatoties uz lietaino laiku. Vakaros tas ir ļoti skaisti izgaismots, un, ja paveicas, var redzēt mēģinājuma šovu ar uguns iedegšanu un ūdens šovu mūzikas un speciālā apgaismojuma pavadījumā – tiešām ļoti skaisti! Domājam, ka tā ir gatavošanās atklāšanas ceremonijai, patiešām būs vērts to noskatīties. Arī paši objekti ir milzīgi un skaisti, taču ikdienā mūsu akreditācija neļauj tajos iekļūt, mums ir atvērti visi kalnu ciemati un rezidentu zonas. Brīvajā laikā plānojam tikt pie jūras, aizbraukt uz Sočiem, kas ir stundas braucienā no mūsu dzīvesvietas.»
«Kopumā es nenožēloju, ka esmu šeit atbraukusi, jo tas patiešām ir lielisks piedzīvojums un iespēja piedalīties pasaules mēroga notikumā, tā organizēšanā. Ir daudz tādu, kam šī ir pirmā pieredze, taču biju satikusi arī vecāka gadagājuma japāni, kuram šīs jau ir sestās Olimpiskās spēles kā brīvprātīgajam. Jau pirmajās dienās sapratu – viegli noteikti nebūs. Samērā daudz brīvprātīgo atteicās pirms spēlēm, daži par to domā tagad. Taču labā kompānijā visu var izturēt, un tas ir tā vērts. Turklāt – kad tad vēl izdosies pārbaudīt, uz ko pats esi spējīgs?! Šeit ir pavisam cita pasaule – tu nedomā par darbu un mācībām, jo tam vienkārši nav laika – tu esi pilnībā pārņemts ar Olimpiskajām spēlēm. Ceru sapirkt suvenīrus, kas nav lēti, jo tie noteikti būs ļoti vērtīgi un atgādinās par notikušo.»