Lai arī olimpiskās spēles ir izcilu sportisko sasniegumu demonstrēšanas svētki, aizkulisēs galveno lomu nereti spēlē politika un nauda
Līdz ar to, lai cik ļoti mēs arī fanotu par saviem sportistiem un sportu kā tādu, kopumā politika un bizness jau sen nekādi nav nošķirami no šī vērienīgā pasākuma. Ja reiz tā, tad Latvijai to, protams, vajadzētu censties izmantot savās interesēs, ko Latvijas prezidents Andris Bērziņš varbūt arī darīs, jo viņš atšķirībā no vairāku citu valstu vadītājiem Soču olimpiādi tomēr apmeklē. Ja vēl mūsu sportistiem būs labi rezultāti, tad kaut kas no tā varētu atlēkt arī Latvijas biznesam, piemēram, uzņēmumam AB Metal, kas ražo Latvijas skeletona izlases ragavu slieces.
Šķiet, ka nevienam politiskās scēnas vērotājam nav šaubu, ka Soču olimpiskās spēles patiesībā varētu saukt par Putina olimpiādi, kurā viņš iecerējis mirdzēt pilnā godībā. Ne jau velti viņš šo spēļu rīkošanai izvēlējās par Krievijas Rivjēru sauktos Sočus, turklāt, pēc paša sacītā, šo lēmumu viņš pieņēma jau savas pirmās prezidentūras laikā, braukājot džipā pa šo apvidu. Tāpēc laikam arī likumsakarīgi, ka Soču olimpiāde ir visdārgākā visā olimpisko spēļu vēsturē – oficiāli šo spēļu izmaksas sasniegušas 54 miljardus eiro, lai gan vairāki eksperti norāda, ka patiesās izmaksas jau pārsniegušas 60 miljardus eiro. Turklāt kritiķi piebilst, ka vismaz 20% no šīm izmaksām jau nonākušas oligarhu un citu Kremlim draudzīgu cilvēku kabatās. Jāteic, ka Putins nav pirmais politiskais līderis, kas vēlējies izcelties tieši ar olimpiskajām spēlēm – 1936. gadā Berlīnē to darīja arī Ādolfs Hitlers, ar miermīlīgu sporta spēļu šovu cenšoties slāpēt dažās valstīs radušās aizdomas par saviem patiesajiem nolūkiem.
Par starptautisko mediju anekdoti kļuvušas neskaitāmās Soču olimpisko telpu būvniecības kļūmes. Plaši izskanēja arī fakts, ka no aptuveni 100 tūkstošiem olimpiskā ciemata būvniecībā iesaistīto strādnieku ap 50 tūkstošiem strādāja nelegāli, par savu darbu saņemot tikai daļēju vai vispār nekādu samaksu. Krasnodaras vadība rīkojās un lielu daļu nelegālo strādnieku no olimpiskā projekta izmeta, satraucot starptautiskās cilvēktiesību organizācijas. Rezultātā 6 miljoni eiro vēl nesen strādniekiem tika samaksāti. Jebkurā gadījumā cilvēktiesību pārkāpumi Krievijā, kā arī augstā korupcija bija iemesli, lai vairāki pasaules līderi, piemēram, ASV prezidents Baraks Obama, Vācijas kanclere Angela Merkela, Francijas prezidents Fransuā Olāns, Lielbritānijas premjers Deivids Kamerūns, kā arī Lietuvas un Igaunijas prezidenti uz Soču olimpiskām spēlēm nebrauktu, ko var uzskatīt par zināmu Putina olimpisko spēļu «skaistuma defektu». Taču tas nenozīmē, ka Soču spēļu laikā uz politiskās un biznesa skatuves nenotiks nekas.
Olimpiskās spēles, tāpat kā citi šāda mēroga sporta notikumi, jau sen izvērtušies par miljardu biznesu, piemēram, tādām kompānijām kā Coca cola. Taču arī mazākas biznesa intereses nereti ir pietiekams iemesls, lai uz dažām lietām pievērtu acis. Par to, kā tās olimpiādes laikā tiek kārtotas, liecina kaut vai fakts, ka pašlaik ap 5000 jogurtu, kas paredzēti sportistu pārtikai, iestrēguši Ņujorkā, jo Krievijas dienesti liedz tos ievest. Arī aizdomas, ka šādu sporta pasākumu vietas izvēlē būtisku lomu spēlē tieši nauda, ir ļoti lielas. Piemēram, 2022. gada Pasaules futbola čempionātam tika izvēlēta Katara ar temperatūru 50˚ C ēnā, kas nekādā veidā nav piemērota futbola spēlēšanai, toties tur valda bagāta šeiha autokrātisks režīms. Arī dienā, kad tika pieņemts lēmums par 2014. gada ziemas olimpiādes rīkošanas vietu, Vladimirs Putins steigšus devās uz Gvatemalu, kur notika Starptautiskās Olimpiskās komitejas sesija. Viņš devās no turienes prom, vēl pirms olimpiskā komiteja paziņoja savu lēmumu, acīmredzot juzdamies drošs par pozitīvu iznākumu.
