Arī fundamentālos un it kā «būt vai nebūt» jautājumos Eiropa aizvien ir ļoti sašķelta.
Eiropas Savienības pīlāri – brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un cilvēku plūsma – aizvien ir dažādā gatavības pakāpē kā vairāk vai mazāk īstenoti ideāli, un attiecīgi arī pati Eiropa, kurai uz tiem būtu jābalstās, ir iešķība uz visām pusēm. Savukārt vārds «šizofrēnija», aprakstot ES politikas veidošanās metodi, nav šā komentāra autora iegriba. Pie izslēgta diktofona tas pašos Briseles gaiteņos sakarā ar nule kā publicēto iniciatīvu par industrijas renesansi vairākkārt tika lietots kā reālo politiku raksturojošs.
Spilgtākais piemērs ir ES enerģētikas politika, kas cieši saistīta ar vienotā (patiesībā – nevienotā) tirgus problēmu. Lai runātu par Eiropas industrijas konkurētspēju, vispirms būtu jābūt pašai Eiropas industrijai – ražotājiem, kas darbojas apmēram izlīdzinātā, saprātīgi vienlīdzīgā spēles laukumā. Enerģijas cenu ziņā šāda laukuma ar samērojamiem spēles noteikumiem nav, tāpēc arī «Eiropas industrija» ir 28 saskaitāmo summa, un tāda ir arī industriālā politika – pamatīgi sašķelta.
Līdzēt varētu ES līmeņa vienošanās par gāzes iepirkšanu no Gazprom kā vienotam klientam, tomēr šāda iespēja par «runāšanu vienotā balsī», ko dažādās jomās varētu gribēt, piemēram, Eiropas Komisija, nav gaidāma ne īsā, ne vidējā termiņā. Vācieši, itāļi un citi ar saviem industrijas apjomiem gluži vienkārši neatteiksies no iespējas gāzi dabūt lētāk kaut kāda tur vienotā tirgus un «Eiropas industrijas» vārdā. Jo viņi jau ir Eiropas industrija, un citā nav ieinteresēti. Bet frančiem, kas arī jau ir Eiropas industrija, savas atomenerģijas dēļ tāds līgums ar Gazprom būtu vienkārši vienaldzīgs. Ja godīgi – kāpēc lai viņi tā nedomātu?
Šeit nonākam pie cita sadalītā prāta aspekta – ka t.s. Brisele tiek vienlaikus sunīta gan par jaukšanos valstu un biznesa iekšējās darīšanās, gan par nekā nedarīšanu kopējās lietas labad, lai gan reāli nav ne kopējās lietas, ne arī «Briselei» tāda vara, lai efektīvi, ātri un eleganti kaut ko atrisinātu. Krīzes gadi šai ziņā ir nākuši par labu vismaz ar to, ka vispār ir atskanējušas runas par industrijas lomu ES ekonomikā un to, cik lielai tai jābūt.
Vēl pirms nedaudziem gadiem par to runāt būtu politnekorekti, jo tas, cik liela ir Eiropas kopējā ražošana, bija ekskluzīva dalībvalstu darīšana un konkurences iznākums starp valstīm. Bet kad nu, nespēdamas konkurēt globālā tirgū, aizveras rūpnīcas un krīt vai grīļojas valdības, dalībvalstis prasa centralizētu politiku. Ir skaidrs, ka ātri tas nenotiks, un iecerētā industrijas renesanse ir vien skaists vārds, lai gan patiesajam raksturojumam labāk der psihiatrijas, ne kultūras vēstures leksika.
Protams, kaut kas jau notiks, un apsviedīgākās dalībvalstis ar spēcīgu pētniecības un inovāciju struktūru no Briseles politiķu un funkcionāru dāsnāk atvēlētās naudas pamanīsies radīt spēcīgāku atspērienu arī savām industrijām. Vai tas iezvanīs jaunu laikmetu, tādu kā renesansi? Diez vai. Florencē, kur tā savulaik uzplauka, vara un teikšana tomēr bija koncentrēta Mediči ģimenes rokās, bet Eiropas Savienības projekts ir tieši par pretējo – par iespējami izvērstu demokrātiju. Bet tā, kā zināms, ir ķēpīga un dažos gadījumos varbūt pat klīniska padarīšana.
Arī Latvija, kā jau Eiropas valsts, sitas ar tām pašām problēmām. LTRK priekšsēdētājs Jānis Endziņš kā pozitīvu jaunumu nosauc to, ka kārtējā ES finanšu periodā esam iegājuši ar mazāk sašķeltu prātu – no pāri par desmit lēmējiem un izvērtētājiem par ES fondu naudu, kam turpmāk būs lielāka nozīme nacionālās industrijas veicināšanā (skat. Industrijas glābšana notiek haotiski, DB, 24.01.2014.) Centrālās finanšu un līgumu aģentūras izskatā esam nonākuši līdz vienai. Tas ir labs sākums turpmākiem vingrinājumiem saprašanā, kā pētniecību sajūgt ar biznesu un celt ražošanas pievienoto vērtību jeb produktivitāti, kas ir Latvijas klupšanas akmens.
Karikatūra: Agris Liepiņš, Dienas Bizness