Esot aktīvam uzņēmējam un veidojot savu blogu, ir ļoti grūti apiet nozari, kurā pats darbojos. Turpmāk centīšos augstākās izglītības tēmai pieskarties reti, tomēr ik pa laikam to darīšu gan. Mans uzskats ir nemainīgs - tieši izglītības kvalitāte ir atslēga uz valsts tālāko attīstību. Ņemot vērā, ka šī portāla lasītāji ir lietpratēji uzņēmējdarbībā, centīšos runāt tieši šīs nozares kategorijās.
Kāds tad ir šībrīža spēles laukums augstākās izglītības telpā Latvijā? Vienā vārdā sakot – nevienlīdzība. Valsts augstskolas (izņemot vien Banku augstskolu) saņem ikgadēju valsts dotāciju, neatkarīgi no sasniegtajiem rezultātiem. Tai pat laikā visām valsts augstskolām ļauts piedalīties izglītības tirgū, sniedzot pakalpojumus par maksu. Nākamā nianse - valsts augstskolām ieņēmumu pārsniegums pār izdevumiem netiek aplikts ar nodokli. Tā teikt, var dzīvoties, kā nieres pa taukiem - nauda ienākas, par rezultātu jāatbild nav.
Tomēr privātās augstskolas, nesaņemot valsts dotācijas un maksājot UIN, joprojām sekmīgi attīstās. Pēdējo gadu statistika rāda, ka studentu plūsma uz privātajām augstskolām palielinās, pretēji studentu plūsmai valsts augstskolu virzienā.
Var jau teikt - ko tu te sūksties? Ja kas nepatīk un ir tik slikti, atstāj šo biznesu! Mana pašreizējā atbilde ir, ka uzņēmēji paliek izglītības biznesā, jo paredz joprojām strauju attīstību privātajā sektorā. Jautājums cits - vai sistēma, kur stiprākajiem tiek karinātas svara bumbas pie kājām, turpretim vājākie tiek mākslīgi stumti no mugurpuses, vai atsevišķos gadījumos - mākslīgi uzturēti pie dzīvības (ir bijuši konkrēti gadījumi) - ir spējīga konkurēt globālajā tirgū.
Šī bloga mērķis nav atkārtoti uzsvērt privāto augstskolu redzējumu, ka naudai jāseko studentam un jāpārtrauc tiešās dotācijas valsts augstskolām. Taču gribētos uzsvērt brīvās, godīgās konkurences principu - šis princips ļautu arī privātajiem iesaistīties inženieru, celtnieku un citu investīciju ietilpīgo speciālistu izglītošanā.
Vēlos atzīmēt, ka šādas esošās situācijas turpmāka uzturēšana vēl vairāk mūs attālinās no strauji attīstošās pasaules - pamatā ASV un Āzijas augstākās izglītības attīstības.
Par manis teikto liecina tas, ka valsts augstskolu vadības absolūti neizrāda interesi privāto mudinājumam iesaistīties ārvalstu studentu aktīvākai piesaistei Latvijas augstskolām. Jā, mēs to darām, bet protams darot šo darbu kopā rezultāti būtu labāki. Vēl jo vairāk, ņemot vērā deviņdesmito gadu dzimstības krīzi, kas nozīmē objektīvu Latvijas studentu skaita sarukumu.
Tāpat kā citās Latvijas tautsaimniecības nozarēs, arī valsts pārvaldes sistēmā nepieciešamas pārmaiņa pēc būtības. Pat Vaira Vīķe-Freiberga šī gada Spīdolas balvas pasniegšanas ceremonijā runāja par vienādiem konkurences apstākļiem. Skaidrs, ka ar nosaukumu maiņām, fasāžu krāsošanu vairs nepietiek.