Jau otro mēnesi pēc kārtas DnB NORD Latvijas barometrs nāk ar labām ziņām – arī 2009.gada novembrī sabiedrības noskaņojums ir nedaudz uzlabojies (sabiedrības kopējā noskaņojuma indekss septembrī bija -57, oktobrī -56, bet novembrī -53 punkti). Tas nozīmē, ka nelielais oktobra uzlabojums visdrīzāk nav bijis saistīts ar mērījumu statistisko kļūdu, bet gan ir bijis vēstnesis novembrī novērotajam uzlabojumam.
Pirmajā mirklī tas var šķist pārsteidzoši, jo kā gan sabiedrības noskaņojums var uzlaboties, ja ārā ir ziema, lietus/sniegs un aukstums un masu mediji to vien dara kā nenogurstoši producē un reproducē ziņas par to, cik dziļā bedrē ir Latvija un visi tās iedzīvotāji. Taču pārsteidzoši tas ir tikai pirmajā mirklī, jo, dziļāk padomājot par sabiedriskās domas dabu un veidošanās principiem, nekādu īpašo pārsteigumu DnB NORD Latvijas barometrā nemaz nav.
Citur pasaulē veikti pētījumi ir apliecinājuši, ka cilvēki labāk jūtas nepatīkamos, bet saprotamos un prognozējamos apstākļos nekā salīdzinoši labākos, bet neskaidros un neprognozējamos apstākļos. Līdz ar to, Latvijas straujajam ekonomikas kritienam sākot piebremzēties un arvien skaidrāk iezīmējoties jaunajām dzīves realitātēm, tas bija tikai laika jautājums, kad arī sabiedriskajai domai bija jāsāk uzlaboties. Līdzīgi kā valsts ekonomikai, arī iedzīvotāju noskaņojumiem ir savs objektīvais zemākais punkts, par kuru tie sliktāki vairs nevar būt. „Zemāk par grīdu nenokritīsi” – tā vēsta kāda tautas paruna. Savukārt vērojot, cik zemos līmeņos visu šo gadu ir atradušies atsevišķi sabiedriskās domas indikatori un kāda ir to izmaiņu dinamika saistībā ar publiskās telpas negatīvo informatīvo fonu, ir pamats izteikt pieņēmumu, ka, būtiski nemainoties informatīvajam fonam (t.i. neparādoties vēl lielākai neskaidrībai nekā tā ir patlaban), atsevišķi indikatori tāpat vien paši no sevis īpaši zemāk vairs nekritīs. Savukārt lielākā daļa masu mediju jau ilgstoši ir iekrituši tādā negatīvisma fāzē, ka pašiem sevi pārspēt ar vēl lielāku negatīvismu tiem ir ļoti grūti (jo ētera minūšu un papīra kvadrātcentimetru skaits ir ierobežots).
Ja kāds būtu veicis mediju satura analīzi, kur pa mēnešiem būtu saskaitītas medijos publicētās pozitīvās un negatīvās ziņas, tad esmu pārliecināts, ka oktobrī un novembrī publicēto negatīvo ziņu īpatsvars nebūtu lielāks kā jūnijā, jūlijā, augustā vai oktobrī (nemaz nerunājot par janvāri vai 2008.gada decembri). Līdz ar to izskatās, ka informatīvais fons vairs nespēj griezt jaunu negatīvi lādētu lejupejošu spirāli, kas iedzīvotājus dzītu vēl dziļākā pesimismā, depresijā un bezcerībā. Drīzāk tas, lai gan ļoti negatīvi lādēts, tomēr stāv uz vietas, bet tā lādiņš vairs nepieaug.
Taču cilvēki (arī Latvijas iedzīvotāji) evolūcijas procesa gaitā ir veidojušies kā ļoti adaptīvas būtnes. Turklāt ne tikai fiziski, kas cilvēkiem ir ļāvis adaptēties dzīvei visās zemes klimatiskajās joslās (homo sapiens it kā esot vienīgā suga, kas to tā spējot!), bet arī psiholoģiski, kas cilvēkiem ļauj sekmīgi adaptēties dažādos psiholoģiskajos apstākļos. Pateicoties šāda veida adaptācijai, ienākumu samazināšanās no augstāka līmeņa uz zemāku indivīdam tikai pirmajā mirklī šķiet pilnīga katastrofa, kas līdzvērtīga dzīvības iznīkšanai uz zemes. Sākotnēji apkārtējiem šāds cilvēks klāsta, cik viss ir kļuvis sliktāk, jo bija taču daudz labāk. Taču, laikam ejot, jaunais, zemākais ienākumu līmenis pamazām kļūst par normu un cilvēks vairs nesaka, ka viss ir pasliktinājies – tas drīzāk teiks, ka nekas nav mainījies, jo viss ir tāpat kā pirms mēneša vai diviem.
Šāda veida pakāpeniskas attieksmes izmaiņas ir attiecināmas uz visām dzīves sfērām – ne tikai ienākumiem. Pateicoties šāda veida psiholoģiskām adaptācijām, var pilnīgi droši apgalvot, ka arī sabiedrības noskaņojumiem ir savi zemākie punkti, pēc kuru sasniegšanas tie agrāk vai vēlāk sāks uzlaboties. Tie vienkārši nevar stāvēt uz vietas, jo to daba nav tāda. Cilvēki agrāk vai vēlāk adaptēsies jaunajos apstākļos un sāks tos uztvert kā normu.
Visa augstāk minētā kontekstā pēdējo divu mēnešu laikā DnB NORD Latvijas barometrā vērojamais kopējā noskaņojuma indeksa uzlabojums ļauj izteikt hipotēzi, ka sabiedriskā doma savu zemāko punktu jau ir sasniegusi. No tā gan neizriet, ka turpmāk neatkarīgi ne no kā tā tikai uzlabosies un uzlabosies, un uzlabosies, līdz sasniegs augstākās iespējamās atzīmes. Taču var apgalvot, ka turpmāk jābūt kādiem ļoti īpašiem apstākļiem (kādām sevišķi lielām jukām un neskaidrībai par valstī notiekošo), lai indeksus nospiestu zemāk par līdz šim redzētajām zemākajām vērtībām (te gan jāņem vērā, ka mūsu politiķi ciešā tandēmā ar medijiem šādus apstākļus tehniski spēj radīt).
Ir grūti prognozēt, kā precīzi sabiedrības noskaņojumu indikatoru vērtības virknēsies turpmākajos mēnešos DnB NORD Latvijas barometrā, taču pagaidām ziņas ir labas – Latvijas iedzīvotāji, lai gan vēl aizvien dzīvojot dziļā pesimismā un neapmierinātībā, novembrī psiholoģiski ir jutušies mazliet labāk nekā mēnesi vai divus pirms tam. Un tā ir ļoti laba ziņa!
DnB NORD Latvijas barometra 2009.gada novembra aptaujas dati jautājumos, kas saistīti ar nākošā gada prognozēm, nav īpaši pārsteidzoši – salīdzinot ar atbildēm, kas tika sniegtas pirms gada, kad iedzīvotāji prognozēja šo gadu un jutās salīdzinoši pesimistiski noskaņoti, šogad attiecībā uz 2010.gadu, protams, valda krietni dziļāks pesimisms.
Taču, manuprāt, atsevišķas atbildes ir interesantas. Pirmkārt, DnB NORD Latvijas barometrs liecina, ka, salīdzinot ar stāvokli pērn, īpaši nav pieaudzis to iedzīvotāju īpatsvars, kuri prognozē, ka tiem nāksies vairāk baidīties no tiesu izpildītājiem (10.2008: 4%, 11.2009: 5%). Būtiskāk ir pieaudzis to iedzīvotāju īpatsvars, kuri norādījuši, ka no tiesu izpildītājiem nebaidās un nebaidīsies (10.2008: 63%, 11.2009: 66%). Tas netieši norāda uz faktu, kurš ir ticis konstatēts citās aptaujās, – iedzīvotāji visiem spēkiem cenšas atbrīvoties no „treknajos gados” uzņemtā kredītu sloga, un to mājsaimniecību īpatsvars, kurām ir kredītu saistības, patlaban ar katru ceturksni samazinās. Un, ja nav kredītu, tad arī no tiesu izpildītājiem nav jābaidās.
Otrkārt, ļoti būtiski gada laikā ir pieaudzis strādājošo īpatsvars, kuri uzskata, ka pastāv liela iespēja, ka tuvāko sešu mēnešu laikā tie varētu zaudēt darbu (10.2008: 22%, 11.2009: 40%). Turklāt to strādājošo īpatsvars, kuri šādu iespēju ir novērtējuši kā ļoti lielu, ir pieaudzis četras reizes (no 4% 2008.gada nogalē līdz 16% patlaban). Šādā kontekstā ir tikai likumsakarīgi, ka to strādājošo īpatsvars, kuri nākamajā gadā gatavojas strādāt vairāk nekā to dara patlaban, ir pieaudzis (10.2008: 32%, 11.2009: 36%). Tā kā maz ticams, ka kopējā valsts ekonomiskā stāvokļa dēļ par lielāka darba apjoma padarīšanu daudzi varētu saņemt arī lielāku atlīdzību, nākas secināt, ka, vismaz makroekonomiskās kategorijās vērtējot, Latvija ir uz pareizā ceļa. Jo viens no mūsu ekonomiskās krīzes cēloņiem bija zemā darba ražība un efektivitāte pretstatā izmaksām (jo sevišķi darba algām, kuru pieaugums krietni apsteidza produktivitātes pieaugumu). Tagad mēs redzam, ka strādājošie psiholoģiski kļūst aizvien gatavāki vienu no krīzes cēloņiem labot.
