Pēdējos mēnešus notiekošais uzņēmumā Rīgas satiksme ir piesaistījis plašu sabiedrības uzmanību – korupcija, izsaimniekošana, uzpūsti izdevumi, aizdomīgi līgumi, slikta pārvaldība, pat iespējama maksātnespēja. Lielāko daļu šo apsūdzību/apgalvojumu ir jāizvērtē atbilstošām izmeklēšanas iestādēm, auditoriem, korporatīvās pārvaldības ekspertiem un visbeidzot vēlētājiem un politiķiem. Tomēr uzņēmuma finanšu stabilitāti, tostarp maksātnespējas risku, varam pienācīgi izanalizēt jau šobrīd.
Eiropas Savienībā iekšpilsētu sabiedriskā transporta nodrošināšana nav rentabls bizness, un tas saņem nozīmīgas subsīdijas no pašvaldību, centrālo valdību vai abiem budžetiem. Subsīdiju intensitāte var atšķirties, un tas galvenokārt ir atkarīgs no tā, cik apjomīgas atlaides tiek nodrošinātas dažādām pasažieru grupām. Ir daudz iemeslu, kāpēc sabiedriskais transports tiek subsidēts. Būtiskākie no tiem – tiek nodrošināta sociāli mazāk aizsargātu grupu mobilitāte, tiek mazināti sastrēgumi, ekoloģiski un vides aizsardzības apsvērumi.
Sabiedriskā transporta pakalpojums ir tipisks gadījums, kad plaši tiek izmantoti Sabiedriskā pakalpojuma līgumi. Faktiski visas lielākās Eiropas pilsētas ir noslēgušas šādus līgumus. Līguma ietvaros pašvaldība nosaka, kādos maršrutos, ar kādu regularitāti, kādā kvalitātē un par kādu cenu ir jānodrošina sabiedriskais transports. To visu nodrošina pakalpojuma sniedzējs, savukārt pašvaldības pienākums ir kompensēt to izdevumu daļu, ko nenosedz biļešu pārdošanas vai citi saistīti ieņēmumi. Arī Rīgas pašvaldība ar Rīgas satiksmi 2011. gadā ir noslēgusi līdzīga satura sabiedriskā pakalpojuma līgumu. Šāds līgums ir ne tikai vienīgais juridiski korektais un ES vispārpieņemtais veids, kā Rīgas dome var Rīgas satiksmei nodot sabiedriskā transporta pakalpojuma sniegšanu, bet tas ir arī ārkārtīgi svarīgs faktors, vērtējot Rīgas satiksmes maksātspēju.