Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka

Foto: Ritvars Skuja, Dienas Bizness

Latvijas Bankai bija, ir un būs svarīga loma ne tikai makroekonomiskās stabilitātes jautājumos, tai jāiesaistās arī svarīgu tautsaimniecības jautājumu risināšanā.

Par to tiks runāts konferencē "Bankas mainīgajā pasaulē", ko rīko Tiesību zinātņu institūts sadarbībā ar Banku Augstskolu, Latvijas Universitāti un žurnālu "Dienas Bizness". Pagājušā gada nogalē Latvijas Banka ieguva jaunu prezidentu – Mārtiņu Kazāku, kuram netrūks izaicinājumu ne Latvijas un Eiropas, ne arī pasaules mērogā. Parlamentārieši jau ir iezīmējuši iespējamo Latvijas Bankas un pašreizējās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apvienošanu zem viena jumta. Jāatgādina, ka savulaik, 1997.gadā, tika uzsākts darbs pie finanšu un kapitāla tirgus vienotas uzraudzības koncepcijas, kas 2000. gadā rezultējās ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma pieņemšanu, un 2001.gada 1. jūlijā šī komisija sāka savu darbu.

Nespēju iedomāties, ka LB Prezidents varētu būt vainojams viņam inkriminētajos noziegumos, sociālajā tīklā Twitter norāda bijušas Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše.

«Ja LB Prezidents nav vainīgs, viņam šobrīd nav jāatkāpjas no amata. Tā būtu Latvijas nedraugu uzvara. No KNAB vēlētos redzēt iespējami ātru situācijas risinājumu vienā vai otrā virzienā,» raksta E.Repše.

«Līdz šim ļoti cienu gan manu draugu un kolēģi LB Prezidentu Ilmāru Rimšēviču, gan mūsu tiesībsargājošās iestādes. Tagad grūti iedomāties, ka abi varētu arī turpmāk palikt vienā laivā. Ļoti ceru uz drīzu un izsmeļošu situācijas skaidrojumu tiesiskā ceļā ar faktiem un pierādījumiem,» viņš piebilst.

Jāņa Bordāna, Jutas Strīķes un Jura Juraša valdības izveidošana ir lielā iespēja. Premjera amats un visas spēka ministrijas tiks koncentrētas vienas partijas rokās. Paradoksāli, bet, neskatoties uz sadrumstaloto Saeimu, tā tiešām ir iespēja, ka tiek izveidots jauns un stabils varas centrs uz nākamajiem desmit gadiem.

Pilnīgi iespējams, ka, zaudētāju partiju deputātiem pārejot uz JKP, jau šajā Saeimā izveidosies «superpartija» ar vairāk nekā 50 deputātiem. Latvijas valsts vara nonāks vienota, specdienestu atbalstīta un ar gribu apveltīta politiskā spēka rokās.

Atšķirībā no Saeimas, specdienestos jefiņu nav. Tur ir «veči» ar pieredzi, kas arī ar bandītiem «risina lietas». Varbūt tiešām labi, ka uz Latvijas simtgadi varu beidzot pārņem «vilkači uzplečos», lai tiktu izbeigta tā valsti iznīcinošā «šļura», no kuras tauta ir ļoti nogurusi pēdējās desmitgadēs. Tiesas mokās ar blēžiem, prokuratūra gadiem velk lietas, un policija neko nevar atklāt. Valsti nesodīti izzog, miljardus brīvi izsaimnieko. Tas beigsies, kungi!

Pēdējos gados Eiropas Centrālā banka kopā ar ASV Federālo rezervju sistēmu īstenojusi bezatbildīgāko naudas drukāšanu modernās pasaules vēsturē, kā ietekmē pasaule ir iedzīta vēl dziļākos parādos, nekā tā bija 2008. gada krīzes laikā. Tas novedis pie pēdējos gadu desmitos nepieredzētas divciparu inflācijas, kuras slāpēšana izraisīs recesiju, kā arī valstu un korporāciju maksātnespēju.

To intervijā Dienas Biznesam saka Einars Repše, kurš no 1991. līdz 2001. gadam bija Latvijas Bankas prezidents, no 2002. līdz 2004. gadam – Ministru prezidents, pēcāk gadu – aizsardzības ministrs, bet no 2009. līdz 2010. gadam arī finanšu ministrs.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 30.augusta numurā lasi:

Statistika

Tirgus atceļ obligātā iepirkuma nepieciešamību

Tēma

Pārtikas ražotājiem - izdzīvošanas gads

Maize rudenī būs vēl dārgāka

Aktuāli

Cilvēki seko ekonomikai

Finanses

Konservatīvie zaudē visvairāk

Sapolitizētais kapitāls, arī pensiju

Pēdējos gados Eiropas Centrālā banka kopā ar ASV Federālo rezervju sistēmu īstenojusi bezatbildīgāko naudas drukāšanu modernās pasaules vēsturē, kā ietekmē pasaule ir iedzīta vēl dziļākos parādos, nekā tā bija 2008. gada krīzes laikā. Tas novedis pie pēdējos gadu desmitos nepieredzētas divciparu inflācijas, kuras slāpēšana izraisīs recesiju, kā arī valstu un korporāciju maksātnespēju.

To intervijā Dienas Biznesam saka Einars Repše, kurš no 1991. līdz 2001. gadam bija Latvijas Bankas prezidents, no 2002. līdz 2004. gadam – Ministru prezidents, pēcāk gadu – aizsardzības ministrs, bet no 2009. līdz 2010. gadam arī finanšu ministrs. Viņš uzskata, ka pašlaik ir ļoti eksistenciālas dabas jautājums: vai nu Eiropas Centrālā banka beidzot izpildīs savu tiešo pienākumu un nodrošinās stabilu eiro, vai arī eiro vienkārši izzudīs un eirozona izjuks, tās vietā nākot kaut kam labākam.

Fragments no intervijas

Kā vērtējat pašreizējo situāciju – augsta inflācija, karš Ukrainā, neprognozējama rītdiena, kas daudzus vedina uz 1991. gada notikumiem?

Godātā redakcija, atļaujiet caur Jūsu izdevuma slejām vērsties pie mūsu sabiedrības progresīvās daļas. Pie tiem, kuri iestājas par atbildību, taisnīgumu un nerimtīgu attīstību ceļā uz vispārēju tautas laimi. Kuri ir par progresīvām idejām, progresīviem nodokļiem, progresīvu attieksmi pret apkārtējo vidi un progresīvu neiecietību pret netaisnīgu bagātību.

Dārgie progresa aizstāvji, veicinātāji un cīnītāji, Jūsu degsme ir uzteicama, tomēr vēlos teikt dažus vārdus par sekām, kuras progresa ideju piesātinātā atmosfēra radījusi ne tikai ļaunajiem bagātniekiem, bet daudz plašākiem slāņiem, pašus progresa kareivjus ieskaitot. Atgādināšanai pāris atkāpju vēsturē.

Reiz senā pagātnē Einars Repše, progresa ideju nospiests, stādīja priekšā progresīvā nodokļa uzmetumu, saskaņā ar kuru tāds būtu jāsāk maksāt no mēneša ienākumiem virs Ls 400. Kāds jandāls izcēlās! Kā nav kauna! Nevis no 40 000 un pat ne no 4000, bet jau no četriem simtiem! FM aprēķini toreiz rādīja, ka kaut cik pamanāms rezultāts būtu tikai tad, ja sāktu no šāda pieticīga līmeņa, bet primitīva ļauno bagātnieku čakarēšana būtu bez taustāmām fiskālām sekām. Ideja toreiz izčākstēja, bet populārā vēlme zāģēt biezos reanimējās vēl tizlākā formā kā «solidaritātes nodoklis», nu jau citu jaunlaicēnu izpildījumā. Ar jau sen prognozētām sekām: budžetam ne silts, ne auksts, tikai lieks sarežģījums nodokļu sistēmā.

Kukuļņemšanā aizdomās turētā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča atbrīvošanai paredzētās drošības naudas maksātājs uzņēmējs Andris Kreislers savulaik dāsni ziedojis partijām, liecina informācija Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) mājaslapā.

Kreislers laikā no 2004. līdz 2011.gadam septiņas reizes kopumā ziedojis 39 555 eiro. Četras reizes uzņēmējs atbalstījis patlaban likvidēto partiju «Jaunais laiks», kuru savulaik vadīja bijušais Latvijas bankas prezidents Einars Repše. Tāpat divas reizes nauda pārskaitīta patlaban likvidētajai partijai «Pilsoniskā savienība», kas savulaik kopā ar «Jauno laiku» un partiju «Sabiedrība citai politikai» apvienojoties izveidoja partiju «Vienotība».

Vienu reizi Kreislers ziedojumu atvēlējis arī Latvijas Zaļajai partijai.

Kā liecina SIA «Firmas.lv» informācija, 2011.gadā Rimšēviča draugam Kreisleram piederošās 12,51% kapitāldaļas būvniecības uzņēmumā SIA «Velve» nonāca uzņēmēja Māra Martinsona īpašumā, kura vārds figurē KNAB lietā pret Rimšēviču. KNAB aizturēja Martinsonu par iespējamu nozieguma atbalstīšanu, tomēr uzņēmējs vēlāk tika atbrīvots. Viņam piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis.

Latvijas Bankas prezidentam Mārtiņam Kazākam ceļamaizē ir iedots valsts finanšu sektora "kapitālais remonts".

Ar kādiem izaicinājumiem būs jāsaskaras jaunajam Latvijas Bankas prezidentam Mārtiņam Kazākam, šīs nedēļas žurnālā diskutē Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka, bijušais Latvijas Bankas prezidents un bijušais Ministru prezidents Einars Repše, Eiropas Parlamenta deputāts un bijušais finanšu ministrs Roberts Zīle, bet portālā www. db.lv iespējams noskatīties diskusijas video versiju.

28. janvāra numurā:

Satversmes tiesa (ST) ir pasludinājusi savu spriedumu - Ārstniecības likuma pārejas noteikumu normas, kas nosaka ārstniecības personu samaksu par pagarināto normālo darba laiku, ir neatbilstošas Satversmei. Ministru prezidents Māris Kučinskis jau paziņojis, ka ST lēmums tiks pildīts, taču lēmuma pildīšanas rezultātā problēmas nebūs tik daudz saistītas ar finansējumu, bet gan ar darba roku trūkumu.

Tajā pašā laikā šis ST lēmums kārtējo reizi apliecina, ka valsts nedrīkst savas finansiālās problēmas risināt ar antikonstitucionālu lēmumu palīdzību. Lai gan politiķi regulāri kāpj uz viena un tā paša grābekļa – proti, cenšas sasāpējušas finanšu problēmas risināt uz kādas sabiedrības grupas rēķina, par tiesiskumu īsti neaizdomājoties. Spilgts piemērs tam ir 2009. gada ST lēmums, kas noteica, ka krīzes apstākļos valdības pieņemtais lēmums samazināt pensijas par 10%, bet strādājošiem pensionāriem – par 70% ir Satversmei neatbilstošs un nav spēkā kopš tā pieņemšanas brīža. Toreizējais finanšu ministrs Einārs Repše gan nepakautrējās ST lēmumu nodēvēt par bezatbildīgu, jo tas radīšot lielu robu sociālajā budžetā, aizmirstot par to, ka ST primāri ir jārūpējas par tiesiskumu, nevis budžetu. Tas gan neizslēdz, ka var būt krīzes apstākļos kādas pārejas normas, ar kurām tiek noteikti kādi samērīgi ierobežojumi. Taču mūsu politiķu nelaime ir tā, ka tie neprot nekrīzes laikā atteikties no krīzes laikā pieņemtajiem ierobežojumiem.

Vai ārkārtējās situācijas laikā Ministru prezidentam kā valdības vadītājam ir pietiekamas pilnvaras, vai to apmērs ir jāpalielina? Vai pašlaik ir īstais laiks to darīt?

Uz šiem un citiem jautājumiem atbild seši bijušie premjeri “Dienas Bizness” un Tiesību zinātņu pētniecības institūts rīkotajā diskusijā.

Ņemot vērā, ka premjerministra pilnvaras lēmumu pieņemšanas procesā šobrīd, ārkārtējās situācijas laikā, ir tādas pašas, kā ierastā dzīvē, tad par valdības vadītāja pilnvaru palielināšanu sāk runāt ne tikai kuluāros, bet arī parlamenta tribīnē.

Tas tiek motivēts ar to, ka Ministru prezidents sāk atgādināt ministru sēdes vadītāju, nevis valsts pirmo personu, kurš spēj izvest no krīzes. Diskusijā aicināti nevis juristi teorētiķi, bet lietpratēji, kuri paši ir nesuši smago Ministru prezidenta atbildības nastu.

Savulaik Latvijā ironizēja, ka tā laika premjers Repše esot marsietis, jo no cilvēku reālās dzīves neko nesaprotot. Šobrīd diemžēl bieži vien rodas sajūta, ka teju vai visi valdībā nākuši no citas pasaules, dzīvo citā realitātē.

Lūk, daži piemēri.

Šajās dienās apbēdināja, patiesi ļoti apbēdināja satiksmes ministrs Tālis Linkaits ar saviem izteikumiem par pārvaldīto nozari. Ja iepriekš ļoti ilgus gadus viņš bija zināms kā satiksmes jomu labi pārzinošs eksperts, tad nu, šķiet, pārtapis par vien budžeta resursus tērējošu birokrātu. Žēl, tiešām žēl, ja tas tā.

Runa ir par ministra uzstāšanos jūnija pēdējā dienā Latvijas Radio 1 raidījumā Krustpunkti. Tajā izskanēja virkne jautājumu, uz kuriem atbildes bija, maigi sakot, dīvainas. Latvijas dzelzceļu kādreiz uzturēja tranzīta pakalpojumi, tātad no pakalpojumu eksporta līdzekļiem nu slogs pāriet uz pasažieriem un caur dotācijām – arī uz visiem nodokļu maksātājiem. Tika jautāts, kas tiek darīts, lai atslogotu valsts un iedzīvotāju budžetus no dzelzceļa uzturēšanas, atkal veicinot, ka kravu pārvadājumi sedz vairumu izmaksu. Kāda atbilde? Ka plašā dzelzceļa infrastruktūra ir smags padomju laika mantojums, kas nu jāuztver kā slogs, jo kravu pārvadājumi samazinās, un ka visā Eiropā dzelzceļu pamatā finansē no pasažieru pārvadājumiem. Vai tā bija atbilde uz jautājumu? Nē.

Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka, salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem, tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.

Tā nu bija sagadījies, ka Jaunā laika uznāciens Latvijas politikā sakrita ar Latvijas Radio Rīta Rosmes raidījumiem, kuros četri mutīgi personāži apvingroja sabiedriski politiskās aktualitātes. Eināra Repšes ekscentriskie gājieni mums bija ārkārtīgi ērts apņirdzamu tēmu avots, un es šai ziņā biju pavisam nevaldāms. Daži salīdzinājumi no šodienas skatu punkta manas alošanās ilustrācijai.

Sāksim kaut vai ar to, ka, vēl būdams Latvijas Bankas prezidents (ko būtu grūti nosaukt par trūcīgu cilvēku), viņš sāka savu kampaņu ar ziedojumu vākšanu... nē, ne mazturīgajiem un pat ne partijai. Viņš vēsā mierā paziņoja, ka vēlas, lai tam personīgi saziedo vienu miljonu latu kā honorāru. Kāpēc? Lai būtu neatkarīgs un neuzpērkams. Starp citu, viņam izspruka arī apmēram tādi vārdi, ka, ja nesanāks, tad, mīļā tauta, neesam sapratušies, un es bez miljona no siltā krēsla nost nekāpšu.

Saeima pirmajā lasījumā atbalstījusi grozījumus Politisko organizāciju finansēšanas likumā, nosakot, ka kopumā partijām iedos par četriem miljoniem eiro budžeta līdzekļu vairāk nekā līdz šim. Kopš lēmuma ir vesela jūra kritikas.

Pirmkārt, kā viņi tā drīkst – paši sev dot naudu? Otrkārt, tiks būtiski ierobežota jaunu partiju ienākšana politikā. Treškārt, kontekstā ar Administratīvi teritoriālo reformu notiek pastarpināts mēģinājums pārņemt varu pašvaldību līmenī, naudu reklāmai ņemot no budžeta.Ceturtkārt, mērķis ir ierobežot privāto ziedotāju ietekmi uz partijām. Bet likuma pieņemšana ir kā atzīšanās, ka partijas šādi ir ietekmētas.

Papildus jāpiebilst, ka likums par lobijiem tā arī nav izstrādāts un šajā jomā viss ir tumšāk nekā tumšā mežā naktī.

Viļoties pašreizējo partiju realizētajā politikā, cilvēki nolems vispār nebalsot, jo nevēlēsies dod 4,5 eiro tiem, kurus uzskata par meļiem un krāpniekiem.

Šī intervija ar ļoti augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pirms diviem gadiem bijusi publicēta avīzē Astoņkājis un pārpublicēta DB ar portāla pietiek.com atļauju

Ar ko īsti cilvēki Finanšu policijā «pelna»?

Pirmkārt, ar noplūdēm. Ja agrāk arī bija noplūde informācijai par gaidāmajām Finanšu policijas darbībām lielajās lietās, tad ne daudz. Kādus 10–20% nevarēja nokontrolēt. Bet tagad viņam ir gandrīz 100% noplūde. Šajos divos gados faktiski 99% no tā, ko Finanšu policijā sauc par realizācijām, kuras ir pasākumi un akcijas, ir iepriekšēja noplūde. Un noplūde ir konkrēti tām personām, pie kā šie pasākumi tiek plānoti. Noplūžu nav tur, kur darbinieki paši pa kluso ir uztaisījuši realizāciju, neko nesakot vadībai. Viņi paši pa kluso vienojas sestdien, ka pirmdien brauc uz darbu un katrs brauc uz objektu. Tās divas šāda veida realizācijas, kas bija pagājušajā gadā, tās nav nopludinātas. Bet pārējās visas ir. Nu, normāli tas ir? Un tas viss notiek pie Kaminska, bet Podiņš plāno, kā paaugstināt viņu amatā. Nu, normāli cilvēki?