Saeima pirmajā lasījumā atbalstījusi grozījumus Politisko organizāciju finansēšanas likumā, nosakot, ka kopumā partijām iedos par četriem miljoniem eiro budžeta līdzekļu vairāk nekā līdz šim. Kopš lēmuma ir vesela jūra kritikas.

Pirmkārt, kā viņi tā drīkst – paši sev dot naudu? Otrkārt, tiks būtiski ierobežota jaunu partiju ienākšana politikā. Treškārt, kontekstā ar Administratīvi teritoriālo reformu notiek pastarpināts mēģinājums pārņemt varu pašvaldību līmenī, naudu reklāmai ņemot no budžeta.Ceturtkārt, mērķis ir ierobežot privāto ziedotāju ietekmi uz partijām. Bet likuma pieņemšana ir kā atzīšanās, ka partijas šādi ir ietekmētas.

Papildus jāpiebilst, ka likums par lobijiem tā arī nav izstrādāts un šajā jomā viss ir tumšāk nekā tumšā mežā naktī.

Viļoties pašreizējo partiju realizētajā politikā, cilvēki nolems vispār nebalsot, jo nevēlēsies dod 4,5 eiro tiem, kurus uzskata par meļiem un krāpniekiem.

Jautājums ir, kam pēkšņi un steigā ir nepieciešama papildu nauda. Dažos teikumos runājot par budžetu, premjers Krišjānis Kariņš norādīja uz skolu un slimnīcu likvidācijas nepieciešamību jau tuvākajā nākotnē, un skaidrs, ka tas skars reģionus. Ir nepieciešama masīva reklāmas kampaņa, lai ieskaidrotu reģionu iedzīvotājiem, ka viņu dzīves līmeņa un ērtību samazināšana būs kaut kas labs. Četri miljoni šādai kampaņai ir laba nauda.

Kopumā aktivitāte vēlēšanās nav augsta, un pēc būtības iznāk, ka nepilni 2% sabiedrības izlemj, ka viņu viedokli un pārliecību finansēs pārējie 98%. Normāli partijās ir jābūt ap 5% sabiedrības, lai varētu teikt, ka tās izsaka vairākuma viedokli. No Rietumu demokrātiju parauga mūsu partijas, ievērojot to skaitlisko sastāvu proporcionāli pret sabiedrību, spēj prezentēt mazāk par 40% vēlētāju gribas. Pārējos vienkārši apvārdo!

Nauda partijām ir vajadzīga, lai varētu vēl skaļāk bazūnēt, ka melns ir balts!

Skolu slēgšana ir likvidēšanas politika, un par to vēlētājs partijas soda – tās nonāk opozīcijā vai iznīkst.

Šobrīd kārtējiem likvidatoriem tiks dota nauda, lai paveikto varētu uzdot par sasniegumu. Iespējamās sekas būs totāls vēlēšanu aktivitātes kritums. Otra iespēja – jauna politiskā pestītāja parādīšanās, kā savulaik bija Zīgerists, Repše vai Sudraba.

Partiju finansējuma palielināšana pirms tik nozīmīgām reformām valstī ir noziedzīga pret politiskās sistēmas stabilitāti kopumā, kas var novest pie ļaunākajām sekām – pilnīga ticības zuduma sistēmai.