#Tajā pašā laikā sava taisnība ir arī zināmajam teicienam – if you pay peanuts, you get monkeys (ja jūs maksājat ar zemesriekstiem, jūs saņemat mērkaķus).
Darba tirgus ir pārkarsis, ir izteikts strādājošo trūkums, turklāt būtu jādomā arī par zemākas kvalifikācijas strādnieku piesaisti no ārvalstīm. Tā ir daudzu nozaru uzņēmēju uzstājīgi atkārtotā mantra. Tikmēr Nacionālā apvienība kopkorī ar arodbiedrībām sauc, ka mazkvalificēta darbaspēka ievešana ir tabu tēma un jādomā par pašmāju darbinieku pilnīgāku iesaisti darba tirgū. Jo galu galā mēslu tīrīšana tomēr ir vietējo prerogatīva.
Arodbiedrības un viens otrs banku eksperts norāda, ka trūkst nevis darbinieku vispār, bet tādu, kas gatavi strādāt par piedāvāto atalgojumu. Savukārt Fiskālās disciplīnas padome teic, ka faktiskais bezdarbs ir zem dabiskā bezdarba līmeņa, kas nozīmē, ka pieejamie resursi ir teju pilnībā izmantoti. Tam steidz nepiekrist Nodarbinātības valsts aģentūra, kas atgādina, ka janvārī bez darba bija 65 tūkstoši iedzīvotāju darbspējas vecumā.
Līdz ar to aktuāls ir jautājums, vai tā ir reāla darbaspēka rezerve un vai algu paaugstināšana ir panaceja darbaspēka deficīta novēršanai. Ja par pirmo jautājuma daļu, tad daudzi eksperti uzskata, ka ilgstošie bezdarbnieki, kas ir 30% no visiem bezdarbniekiem, tā īsti par darbaspēka rezervi nav uzskatāmi. Ja vien aizdzeršanos pēc pirmās algas neuzskata par Latvijas strādnieka īpašo pazīmi. Savukārt atlikušie 70% gan par tādu būtu uzskatāmi, un tur atbildīgajām valsts institūcijām paveras plašs darba lauks, lai šos cilvēkus atkal iekļautu darba tirgū. Tiesa, tas nebūs risinājums visām nozarēm, jo, piemēram, IT nozare šos cilvēkus kā darbaspēku, visticamāk, plaši izmantot nevarēs. Ja godīgi izvērtējam pašreizējo bezdarbnieku vairumu, tad jāatzīst, ka bezdarba cēlonis ir strukturāls, proti, tās ir novecojušas prasmes vai to trūkums. Līdz ar to līdz vidējas kvalifikācijas strādniekiem šos cilvēkus, visticamāk, var aizvilkt. Ja vien pašiem «aizvelkamajiem» ir pietiekama motivācija. Tomēr – atkal ķeza. 70% pieejamo vakanču ir Rīgā un Pierīgā, kamēr vairums nestrādājošo mitinās perifērijā. Var jau Muhameds (potenciālie strādātgribētāji) gaidīt, kad kalns (darba vietas) dosies pie viņiem, tomēr gudrāks būtu apgrieztais variants. Lielais jautājums ir – cik gatavs tam ir Muhameds. Pašlaik izskatās, ka ne īpaši, jo darbaspēka ģeogrāfiskā mobilitāte ir ļoti zema. Arī lielo pilsētu, vispirms jau Rīgas, atslēgu turētāji nesteidz domāt par pieejamiem īres dzīvokļiem potenciālajām lauku darbarokām.
Savukārt gudrie ieteicēji maksāt lielākas algas un tad nu gan no čakliem strādātgribētājiem nevarēs ne atkauties, šķiet, ir aizmirsuši, ar ko beidzās trekno gadu prakse maksāt tūkstoš eiro algās ķerru stūmējiem. Vai tiešām ekonomikas pamataksioma, ka maksāt var tikai nopelnīto jeb algas nedrīkst kāpt būtiski straujāk par produktivitāti, daudziem vēl joprojām ir tikpat sveša kā Morzes ābece? Tajā pašā laikā sava taisnība ir arī zināmajam teicienam – if you pay peanuts, you get monkeys (ja jūs maksājat ar zemesriekstiem, jūs saņemat mērkaķus). Rezumējot – pašreizējais darba tirgus nav uzskatāms par homogēnu, tas ir jāsadala reizinātājos, proti, meklējot savu specifisko risinājumu katrai nozarei un katrai bezdarbnieku grupai. Un, šķiet, viens no lielākajiem izaicinājumiem ir spēt Muhamedu pārliecināt doties pie kalna. Otrādi nezin vai sanāks.
