Jaunākais Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pētījums par aplokšņu algu apjomu Latvijā rāda interesantu ainu un ļauj izdarīt vairākus secinājumus, kas nesakrīt ar publiskajā telpā valdošajiem.
Proti, tiek pieņemts un arī vēstīts, ka vidējais aplokšņu algas saņēmējs ir mazizglītots, neregulāra un mazkvalificēta darba veicējs, vecumā ap 50 gadiem, bēgošs no savām kredītsaistībām vai/un alimentiem, bez īpašumiem un sajēgas par nodokļiem vai ekonomiskajiem procesiem, kam naudu vajag principā pudelei un pašām elementārākajām dzīvības uzturēšanas vajadzībām. Īsi sakot – deklasēts elements vai tuvu tam. Tomēr minētais VID pētījums uzrāda, ka patiesībā visizplatītākā aplokšņu algu saņēmēju profesija ir uzņēmuma vadītāji un direktori. Protams, var teikt, ka šajos amatos reizēm krāpšanās nolūkos arī ieceļ kādu bezpajumtnieku, taču diezvai tie būs vairāk nekā 45 tūkstoši, kas ir no minētā VID pētījuma ņemtais skaits par vadītājiem – aplokšņu algu saņēmējiem. Savukārt uzņēmumu vadītāji, valdes locekļi un priekšsēdētāji nekādi nesaskan ar deklasētā sabiedrības elementa portretu un liek aizdomāties par to, vai tie gudrie un labi izglītotie cilvēki, kas šādi dzīvo, vienkārši netic šai valstij un ekonomikai? Varbūt viņi nemaksā sev algu, bet saņem dividendes, kas no nodokļu viedokļa bija izdevīgāk? Bet varbūt viņi no savām izņemtajām dividendēm vēl maksā arī aplokšņu algas savā uzņēmumā citiem darbiniekiem? Uz šiem jautājumiem skaidru atbilžu nav, jo īstenībā VID šobrīd nemaz nav datu par kopējo nodokļu plaisu no uzņēmumiem, ir tikai par darbaspēka nodokļiem, bet kopā ar Pasaules Banku tapšot arī metodika, kas ļaušot novērtēt reālo situāciju, ietverot arī UIN, PVN un akcīzes nodokli. Faktiski tas nozīmē, ka pagaidām valsts tā īsti nemaz nezina, cik daudz nodokļos no katras nozares būtu jāiekasē, jo nav kopainas.
Situācija ir paskarba arī no tā viedokļa, ka, lai arī nedeklarētās algas īpatsvars valstī 2016. gadā procentuāli pret 2015. gadu ir sarucis par 1,1%, absolūtajās summās tas tomēr ir lielāks gan kā 2015., gan 2014. gadā, sasniedzot teju miljardu eiro. To var mēģināt skaidrot ar kopējās ekonomikas pieauguma radīto efektu, tomēr realitāte liecina par lielu burbuļu pūšanu ēnu ekonomikas apkarošanā, kas tomēr, kā jau burbuļi, ātri pārsprāgst, atklājot neglaimojošo patiesību.
Ja nerunājam par to sabiedrības sadaļu, kas nedz vēlas, nedz ir spējīga uztvert nodokļu maksāšanas nozīmi, tad saglabājas arī bažas par to, ka ievērojama daļa šejienes uzņēmumu savas saistības pret valsti uz nemitīgi pieaugošu izmaksu fona vienkārši nespēj pilnībā nokārtot, saglabājot vismaz minimālu uzņēmējdarbības jēgu. Tie ir biznesi – viendienīši, kas, sarežģījoties situācijai, var momentā atraut milzīgu bezdarba un sociālo problēmu atvaru.
LASI:
