Finanšu ministrija šonedēļ ziņoja, ka turpmāk OCTA apdrošināšana iegādājama arī gadījumā, ja transportlīdzekli neizmanto ceļu satiksmē, jo Ministru Kabinets 3. oktobra sēdē atbalstīja ministrijas sagatavotos grozījumus Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā.
Tas izraisīja pamatīgu troksni, jo, pietiekami neskaidrojot detaļas un saliekot neprecīzus uzsvarus, ministrija būtībā pateica to, kam neviens saprātīgs auto īpašnieks nebija gatavs: OCTA polise būs jāpērk arī tad, ja mašīna stāv garāžā, vai visos citos gadījumos, kad braucamais ir, bet braukts ar to netiek. Tas šoferiem uzsita cemmi par to, ka apdrošinātāju lobijs sasniedzis visatļautības robežu, neskatoties uz to, ka auto īpašniekiem pašlaik jau jātiek galā ar cita «krupja norīšanu», kur pie vainas ir OCTA – proti, ievērojami palielinātajām OCTA apdrošināšanas cenām.
Lai apdzēstu viedokļu ugunsgrēku, Finanšu ministrija vakar steidza apgādāt sabiedrību ar citu vēsti: ja automašīna netiek lietota, piemēram, stāv garāžā vai nav lietošanas kārtībā, OCTA apdrošināšana tai nav un nebūs nepieciešama.
Un tomēr vēl viens «krupis» ir, un tā ietekme vairāk attiecināma uz lauksaimniekiem. Proti, OCTA apdrošināšana turpmāk būs nepieciešama arī tiem transportlīdzekļiem, kas uz ceļa nerādās un ceļu satiksmē nepiedalās. Atbilstoši Ceļu satiksmes likumā ietvertajai ceļu satiksmes negadījuma definīcijai negadījums var būt noticis jebkur.
Arī šķūnī vai biešu vagā. Kā ilustrē finanšu ministrijā – arī traktora manevrēšana lauku saimniecības pagalmā, lai novietotu tā piekabi siena šķūnī, ir jāuzskata par tādu kustību, uz kuru ir attiecināms jēdziens «transportlīdzekļu lietošana».
Lauksaimnieki jau ir norādījuši, ka izmaiņas negatīvi ietekmēs ikvienu lauku saimniecību, palielinot izmaksu slogu un negatīvi atsaucoties arī uz lauksaimniecības produkcijas pašizmaksu.
Tā medijiem norādījis Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Edgars Treibergs, piesaucot apdrošināšanas kompāniju lobija ietekmi un apdrošinātāju kāri iegūt lielāku peļņu. Savukārt ministrijā skaidro, ka grozījumi tapuši, «pamatojoties uz nepieciešamību pilnveidot un papildināt spēkā esošās normas».
Šī disonanse labi raksturo brīžam novērojamo valsts nespēju nolaisties līdz cilvēka līmenim. Gludinot un pucējot normatīvos aktus, lai «visi dokumenti būtu kārtībā», piemirstas, ka kārtējās izmaiņas nevis atvieglos, bet sarežģīs dzīvi daļai sabiedrības un daļai uzņēmēju. Kā vārdā?