Efektivitāti, konkurētspēju un lielāku sadarbību – šīs trīs lietas Latvijas piena nozares dalībniekiem nesen notikušajā Food Union piensaimnieku forumā vēlēja Īrijas dzīvnieku un zālaugu pētniecības un inovāciju programmas vadītājs Pats Dilons (Pat Dillon). Viņš Latvijā ieradās, lai dalītos pieredzē ar savas valsts sasniegto piensaimniecības nozarē.
Un jāsaka, ka sasniegtais ir vērā ņemams – saražotā piena apjoms arvien palielinās – ja 2009. gadā valstī tika saražoti 4,9 miljardi litru piena, tad pērn tie jau bija 7,25 miljardi litru. Govju skaits šajā laikā audzis no 1,05 miljoniem līdz 1,4 miljoniem. Un tas viss, pateicoties mērķtiecīgai nozares stratēģijai, kas izstrādāta pirms desmit gadiem. Arī Īrijā valda tendence, ka mazo saimniecību skaits sarūk, bet pieaug lielo saimniecību skaits. Vidēji vienā saimniecībā ir 76 govis ar vidējo izslaukumu 5249 l. Dilons neslēpj, ka svarīga ir efektivitāte un produktivitāte un tas pats attiecas uz piena pārstrādi. Lai paaugstinātu pārstrādes kapacitāti, nesenā periodā uzņēmumos ieguldīti ap 850 miljoniem eiro, un tas dod atdevi. Faktiski katrs ieguldītais eiro ir nesis divu eiro peļņu. Kas īpaši svarīgi – ja saražots pārāk daudz piena, tad pārstrādes uzņēmumi sadarbojas un pienu piegādā tiem, kam tā pietrūkst. Turklāt Īrija var lepoties ar to, ka teju viss saražotais piens tiek pārstrādāts uz vietas un eksportā aiziet piena produkti ar augstu pievienoto vērtību. Arī kaimiņvalstī Igaunijā, pateicoties nozares stratēģijai, produktivitāte aug, taču pagaidām nozare ir tālu no mērķa – sasniegt vienu miljonu tonnu piena gadā. Igaunijas eksperts Aadi Remmiks neslēpj, ka nozari stipri vien ietekmēja pēdējā krīze, kad daudzi pameta šo nozari, taču tie, kas palika, «ir ar biznesa domāšanu », un tas ir faktors, uz ko nākotnē paļauties. Tomēr, lai strādātu efektīvi, jāmeklē iespējas samazināt izmaksas un ieviest jaunas tehnoloģijas.
Nozares dalībniekiem beidzot jāsēžas pie viena galda un jādomā, kā uzlabot savstarpējo sadarbību, lai mēs nepaliktu iepakaļ citiem tirgus dalībniekiem.
Par to, ka nākotnē katram saimniekam būs skrupulozi jārēķina izmaksas un jāsaimnieko viedi, šaubu nav. Un tas, ka vieglāk nozarei nekļūs, jau tagad ir skaidrs. Proti, ražošanu ietekmē gan krīzes, gan dabas apstākļi, kas pēdējos gados kļūst aizvien nepastāvīgāki. Piena iepirkumu cenu straujās izmaiņas liecina, ka šāda tendence varētu saglabāties arī nākamajos gados. Un tāpēc ražotājiem jāgatavojas strādāt gan paaugstinātas konkurētspējas apstākļos, gan jāmēģina tikt galā ar tiem izaicinājumiem, kas var rasties pēkšņi.
Vēl viens atslēgas vārds – sadarbība. Tagad jau arī piena pārstrādātāji uzsver – kooperācija un sadarbība starp visām iesaistītajām pusēm būs viens no stūrakmeņiem veiksmīgai pastāvēšanai nākotnē. Kooperācija vajadzīga arī efektivitātes dēļ. Ja, piemēram, šobrīd nozarē ir aptuveni 300 barības tirgotāju, – vai tas nav par daudz? Kad ir laba tirgus konjunktūra un piena iepirkuma cena ir augsta, arī piena iepircēju skaits strauji pieaug, taču kam tas ir izdevīgi, nekādu šaubu nav.
