Kad pirms pusotra gada kārtējam jaunu vilcienu iepirkumam pieteikušies pieci pretendenti tika atzīti par gana labiem esam, lai startētu otrajā kārtā, pat rūdītu ciniķu prātos varēja iezagties šaubas.
Līdzšinējie konkursi gan bija izgāzušies viens pēc otra politizētā procesa un nesamierināmo dažādu politiķiem pietuvināto ļaužu interešu dēļ. Taču šī reize varēja izrādīties savādāka, laupot ciniķiem baudu noniecināt valsts pārvaldi un tās kapitālsabiedrību vadību. Bet – kas tev deva ‒ labu gribošajiem latvju bāleliņiem ceļā nostājās sausie Briseles statistiķi, liedzot Latvijas iedzīvotājiem ilgi gaidīto braukšanas komfortu. Nu vismaz tā to droši vien gribētu traktēt Satiksmes ministrijas un Pasažieru vilciena vadība, kurai pirms konkursa izsludināšanas būtu vajadzējis zināt, ka valsts dikti dotētās un tai piederošās kapitālsabiedrības miljoniem vērta aizņemšanās atstās tiešu negatīvu ietekmi uz valdības iespēju izmantot budžeta naudu citiem mērķiem. Izgāzās arī Finanšu ministrija, kas vismaz publiski nebrīdināja, ka par Pasažieru vilciena parāda summu samazinās t.s. fiskālā telpa, un tas nozīmē, ka līdzekļus šādā apjomā nevar novirzīt pensijām, skolotāju un ārstu algām vai investīcijām.
Lai kā savu aktīvo rosīšanos, runājot ar bankām un izstrādājot iepirkuma tehniskos noteikumus, neslavētu pats uzņēmums, ir skaidrs, ka pusotrs gads ir nosviests zemē. Tāpat lielā mērā ir apdraudēta Autotransporta direkcijas iecere no 2021. gada uzlabot sabiedrisko pārvadājumu sistēmu valstī, kad plānots sadalīt Latviju 20 autobusu pārvadājumu lotēs. Ja uz to laiku nebūs jaunu vilcienu, reformas iecere var izgāzties kā veca sēta, jo pēkšņi vajadzēs daudz vairāk autobusu un maršrutu nekā konkursos paredzēts.
Šonedēļ kādu iemeslu dēļ valdība beidzot bija saņēmusies dot vilcienu iepirkumam zaļo gaismu, labi apzinoties, ka piecos gados apmēram 165 miljonus eiro citām vajadzībām rezultātā novirzīt nevarēs. Tomēr pēdējā brīdī izdomāja, ka vēl jāpadomā. Un ir, par ko padomāt, jo fiskālo telpu pamatīgi sašaurinās arī tiešie budžeta tēriņi dažādiem dzelzceļa infrastruktūras projektiem, tostarp Rail Baltica. Lai to visu finansētu, valdībai nāksies vēl cītīgāk tukšot iedzīvotāju un uzņēmumu kabatas kārtējās nodokļu reformas veidā.
Nozares vērotāji min dažādus risinājumus, kā politiķiem izstrēbt pašu ievārīto putru.
Var mēģināt pirkt vilcienus pa vienam vien, var atvērt tirgu, aicinot veikt pārvadājumus tiem, kas to spēj izdarīt, piemēram, kaimiņvalstu kompānijas. Tas gan apdraudētu politiķiem pietuvināto konsultantu un padomnieku barotņu iespējas Pasažieru vilcienā. Lai nu kā, labi risinājumi šobrīd diezin vai vairs ir iespējami. Vienīgi gribētos cerēt, ka vilcienu iepirkums – esošais vai atkal no nulles sākts jaunais – netiks marinēts, bet nevienam par to, ka tiek kaitēts iedzīvotāju, paša uzņēmuma un valsts budžeta interesēm, atkal nekas nebūs. Un galu galā – vai procesos iesaistītajiem cilvēkiem, kas nodarbojās ar 165 miljonu eiro vērtu makaronu karināšanu pusotra gada garumā nevajadzētu pameklēt citas darba vietas?
