Lietavu izraisītie plūdi, kas ražas novākšanu daļā Latvijas padarīja neiespējamu, iedragās ne tikai lauksaimniecības ikgadējo statistiku un radīs būtisku nobīdi no aizvadītajos gados teju par normu kļuvušajā graudu kopievākuma rekordu pārsišanā, bet arī liks paraudzīties no cita skatupunkta uz šo no dabas joprojām ļoti atkarīgo nozari. Lietus mitēsies, upes atgriezīsies savās vietās, valsts varbūt pratīsies un pametīs izmisušajiem lauksaimniekiem kādas kompensācijas, dubļi nožūs, nāks citas ražas, zemnieki iemācīsies apdrošināt sējumus, bet – fundamentāla mācība paliks. Dabas pēriens jau nav bez iemesla.
Pasaulē nekontrolējami pieaug cilvēku skaits, un dabai jātiek galā ar populācijas izplešanās sekām: industrializāciju, atkritumiem, Ķīnas rūpniecību, lietusmežu izciršanu un, piemēram, arī ar pesticīdu un minerālmēslu lietošanas pieaugumu Latvijā vai ar to saistīto Baltijas jūras mirušo zonu izplešanos un tostarp Eiropas Komisijas rosināto mencas nozvejas apmēra samazinājumu kā reālām sekas jūras ekosistēmas traumēšanai. Kamēr Latvijā diskutējam par otrā un trešā bērna politiku un mūsu sabiedriskajā telpā defilē pat tāds jēdziens kā «depopulācija», globāli zemiešiem ir gluži citas raizes. Ja 1950. gadā pasauli apdzīvoja aptuveni 2,6 miljardi ļaužu, tad pērn sugasbrāļu skaits sasniedza turpat 7,5 miljardus. Populācijas pieauguma līkne turpina rauties uz augšu arī pašlaik, kamēr es rakstu, bet jūs lasāt šo komentāru. Viss pārējais vides jomā ir tikai pamatproblēmas sekas, turklāt tās visas arī ir cieši saistītas ar lauksaimniecību, tādas kā klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības sarukums, mežu izciršana (angliski – deforestation), augsnes noplicināšanās. Strauji pieaugošās cilvēces vajadzības pasauli ietekmē ļoti brutāli, liekot vārdam «attīstība» arvien biežāk izklausīties pēc «lejupslīde». Cilvēce kopumā atgādina dīkdieni senajā Romā, kurš, atgāzies zvilnī, gaida mutē iekrītam vīģes un ielīstam vīnu. Taču visam ir sava cena. Pašlaik daļu no tās maksā vētras apciemotie amerikāņi. Sava mazā daļiņa no globālā rēķina jāapmaksā arī Latvijai. Tostarp par mazo upīšu taisnošanu, meliorācijas sistēmu ieviešanu, bet pienācīgu neuzturēšanu.
Lielākā daļa uzņēmumu neapzinās un nenovērtē uzņēmējdarbības vides izmaksas, un aprēķinot produktu pašizmaksu, vides izmaksas tajā netiek iekļautas. Vienlaikus biznesam visā pasaulē vides jomā tiek izvirzītas arvien striktākas prasības, iepriekš DB izteicās Latvijas Universitātes profesore Inta Brūna. Kopumā Latvija ir salīdzinoši labā pozīcijā, un tieši rūpnieciskās pieticības dēļ. Tomēr globāli līdz ar populācijas spiedienu arvien grūtāk būs tikt pie kompromisa starp dabu un ekonomiku, kaut gan, manuprāt, tās nevajag pretnostatīt. Vienkāršs piemērs, turpinot par lauksaimniecību, ir bioloģiskās lauksaimniecības attīstības iespējas. Domājot par nākotni, tā ir ārkārtīgi nozīmīga, bet pašlaik ļoti neredzama un nedzirdama nozare. Tās stimulēšana arī būtu sava veida apdrošināšanās pret plūdiem un citām dabas kataklizmām, kas mūs sagaida un par kurām pašlaik vēl pat nenojaušam. Ko šāda spriedelēšana dod plūdos cietušajām saimniecībām Latgalē? Neko. Tomēr politikas veidotājiem ir vērts kļūt dzirdīgākiem, kad daba sāk runāt skaļāk.