Varētu šķist, ka galvenais cēlonis dažādu valsts sniegtu vai apmaksātu pakalpojumu reti kuru apmierinošai kvalitātei ir naudas trūkums. Taču diezin vai tas tā ir. Arī transporta jomā liesais budžets nebūs vainojams visās problēmās.
Ņemsim par piemēru vilcienus, ko nozares plānošanas dokumentos dēvē par pasažieru pārvadājumu mugurkaulu, kurš šobrīd gan tāds pašvaks, sastiķēts no gabaliņiem, kas viens par otru vecāki. Ja Pasažieru vilciena jauna ritošā sastāva iepirkums turpinātos pēc līdz šim ierastā scenārija, tad pēc pāris gadiem mugurkauls diemžēl lūztu.
Kādēļ neesam tālu no brīža, kad vienu pēc otra ritošos sastāvus var nākties likt pie sētas? Vai tāpēc, ka naudas nebija? Protams, nē. Atcerēsities, ka pirms pieciem gadiem valdība bija spiesta lielā steigā pārdalīt vilcienu iepirkumam paredzētu Eiropas līdzfinansējumu 142 milj. eiro apmērā dažādiem ar dzelzceļa jomu saistītiem projektiem. Politiķu un citu savtīgu interešu pārņemtu šajā naudā ieinteresēto ļaužu nesamierināmās intereses uz zināmu laiku pielika punktu vilcienu iepirkumam.
Šoruden vēlēšanas, un pie spēku samēra maiņas pat noslēgti līgumi var nebūt šķērslis iepirkumu «norakt».
Fondi tika infrastruktūras uzlabošanai, kā arī dīzeļvilcienu modernizācijai. Miniet, kurā sadaļā atkal kaut kas nogāja greizi. Lai nu ko, bet būvēt dzelzceļa infrastruktūru Latvijā māk, kaut arī ne visi ir sajūsmā par dažu triecientempā atjaunotu staciju izskatu. Turpretī dīzeļvilcienu modernizāciju pavadīja kašķi, vilcieni laikā nodoti netika, Pasažieru vilciens tādēļ nedabūja visu Eiropas līdzfinansējumu. Tomēr šobrīd tas ir komfortablākais ritošais sastāvs, kāds dzelzceļa pasažieriem mūsu zemē pieejams.
Nu jau piecus mēnešus uzņēmumu vadošais Rodžers Jānis Grigulis saka, ka 32 jauniem elektrovilcieniem būs būt. Par to Satiksmes ministrija un iedzīvotāji lielā mērā var būt pateicīgi iepriekšējam valdes priekšsēdētājam Andrim Lubānam, kurš, pirms izlidot uz ielas, saslaucīja aiz iepriekšējām valdībām un ministriem. Šogad paredzēts noslēgt līgumu ar vienu no četriem iepirkuma pretendentiem, pirmos vilcienus saņemt līdz 2020. gada beigām, bet pēdējos – līdz 2023. gada beigām. Un tad jau vairāk kā 30 gadus nekādu galvassāpju. Izklausās skaisti, bet neticami, un šādām bažām ir zināms pamats. Šoruden vēlēšanas, un pie spēku samēra maiņas pat noslēgti līgumi var nebūt šķērslis iepirkumu «norakt».
Autotransporta direkcija gan paļaujas, ka jauns ritošais sastāvs kā pasažieru pārvadājumu mugurkauls 2021. gadā būs, jo tad arī paredzēts sākt jaunu un skaistu dzīvi pārvadājumos ar autobusiem visā valsts teritorijā. Arī šajā sektorā gan ir daudz neskaidrību, pretēju viedokļu iesaistīto pušu – valsts, pašvaldību, pārvadātāju ‒ starpā. Turklāt jaunajai valdībai var rasties vēlme būtiski pakoriģēt to, kādam jāizskatās pēc gada izsludināmajam konkursam. Tā kā arī tik kvalitatīviem, cik nu budžets to velk, autobusu pārvadājumiem nākotnē problēmas var radīt ne tik daudz naudas, kā valsts redzējuma un ieinteresēto pušu konsensusa trūkums.
