Lauku uzņēmēju brīdinājumi par to, ka minimālās algas mehāniska pacelšana, par to atsvešināti lemjot galvaspilsētā, var novest pie bezdarba līmeņa saasināšanās un uzņēmumu bankrotiem, sāk ieņemt konkrētākas aprises.
Protams, algu līmenim vajadzētu augt, taču tas nevar notikt uz mazāk aizsargāto uzņēmēju rēķina. Bez reģionu uzņēmējiem lauku iedzīvotājiem būtu par vēl vienu nopietnu iemeslu mazāk, lai paliktu dzīvot Latvijā. Bez darbavietām laukiem nav nākotnes. Ja nespējam adekvāti risināt reemigrācijas pasākumus, vismaz nevajadzētu darbaspēka aizbraukšanu veicināt, izdarot spiedienu uz darba devējiem. Turklāt reģionos minimālās algas saņēmēju skaits mērāms ne jau dažos procentos, bet pat 30% no nodarbināto skaita, kā tas ir Latgalē. DB jau rakstīja (13.11.), ka minimālās algas paaugstinājums par 50 eiro jeb 26% var būt izšķirošs daļai uzņēmēju attālākajos reģionos. Minimālo algu ceļot ar politisku lēmumu, nevis, augot biznesa efektivitātei un produktivitātei, agri vai vēlu var rasties problēmas – pamatā tiem uzņēmumiem, kas «skaita kapeikas» un lāpās, kā māk. Turklāt darbaspēka izmaksu palielināšanās (tā būs ievērojama uzņēmumos, kas nodarbina daudz strādājošo) būs kaut kur jākompensē, un tā var atstāt ietekmi uz produkcijas gala cenu. Lai gan pamatoti lepojamies ar Latvijas ražojumu augsto kvalitāti, ar konkurētnespējīgu cenu tā var tikt ātri vien izspiesta no ārējiem tirgiem. Saviem ārvalstu klientiem ieskaidrot, ka Latvijā tika uzspiests minimālās algas pieaugums vai ir konkurētnespējīgas elektroenerģijas cenas, tāpēc produkcija maksās vairāk, gluži vienkārši nav iespējams.
Minimālā alga pati par sevi jau neraksturo valsts labklājības līmeni, tas ir daudzu faktoru kokteilis, kurā ir arī tādas svarīgas sastāvdaļas kā uzņēmējdarbības vides stabilitāte un drošības apziņa par nākotni. Uzņēmēji būs spiesti meklēt risinājumus, lai izlīstu caur adatas aci, sāks žonglēt ar slodzēm. Iespējams, tas būs labs kampiens ēnu ekonomikas bubulim. Produktivitātes līmenis jau tagad spēcīgi korelē ar aplokšņu algu parādību, neļaujot samaksāt valsts pieprasītos nodokļus pilnā apmērā, bet liek domāt par to, kā savilkt galus – ieņēmumus un izdevumus – tā, lai uzņēmums varētu turpināt strādāt.
Nenoliegšu, šajā ēnu ekonomikas riņķa dancī netrūkst negodprātīgu darba devēju, bet jājautā, vai minimālās algas mehāniska palielināšana ir īstais ceļš, kā tos apkarot. Jācer, ka efekts nebūs pretējs un aplokšņu algu rats neiegriezīsies vēl straujāk, turpmākajos gados pārsniedzot miljarda eiro slieksni, neskatoties uz milzīgajiem pūliņiem ēnu ekonomikas apkarošanā. Spiedienu uz aplokšņu algām lēmums palielināt minimālo algu, visticamāk, izraisīs, taču laiks rādīs, uz kuru pusi šis netikums – maksāt aploksnē – nosvērsies. Iespējams, jāpiekrīt aktīvistiem, kas aicina palielināt neapliekamo minimumu, nevis minimālo algu vai, līdzīgi kā citās zemēs, minimālās algas apmēru sasaistīt ar konkrētu nozari.