Eiropas ekonomikas galvenā dzinējspēka - Vācijas - nespēja izveidot koalīciju pēc šā gada rudenī notikušajām vēlēšanām gan izbrīnīja, gan darīja bažīgus daudzus ne tikai pašā Vācijā, bet arī daudzviet citur Eiropā.
Šāda reakcija nav pārsteidzoša, jo Vācijas gan politiskā, gan ekonomiskā stabilitāte ļoti cieši ietekmē to, kā dzīvo un attīstās pārējās Eiropas valstis. Nule kā izveidojusies situācija arī pašai Vācijai ir jaunums, jo tā vairākas desmitgades bija peldējusi kā liels, stabils kuģis stingri nospraustā virzienā, ar tādiem valdības vadītājiem, kuri cauri gadiem ilgstoši spēja saglabāt savus amatus. Arī šā brīža kanclere Angela Merkele šajā amatā jau pavadījusi 12 gadus un ir gatava to darīt vēl. Tam it kā arī nelika šķēršļus šī gada vēlēšanu rezultāti, taču arī Vācijā valdošās iekšējās pretrunas tomēr darīja savu, un izveidot tā saukto Jamaikas koalīciju, kurā ietilptu tādas partijas kā Merkeles CDU/CSU zaļie un liberālā FDP, neizdevās.
Visticamāk, ka notikušais tomēr nebūtu jāvērtē kā liels pārsteigums, jo A. Merkeles ieturētajai politikai kritiķu skaits pēdējos gados ir audzis, un es te nerunāju tikai par ekstrēmi labējo spēku Vācijā - AfD, kas pēdējās vēlēšanās savas pozīcijas jūtami stiprināja atšķirībā no CSU, CDU un SPD, kas pazaudēja balsis. Tas arī ir iemesls, kāpēc šobrīd apspriestā lielā koalīcija, ko veidotu CDU/CSU un SPD, šajā brīdī Vācijai nebūtu labs risinājums. Daudz reālāka ir mazākuma valdība, ko gan Vācijā daudzi uztver kā šokējošu jaunumu, tomēr Skandināvijas un arī Nīderlandes piemēri liecina, ka šāda konstrukcija ir dzīvotspējīga. Vismaz līdz atkārtotām vēlēšanām, ja tādas Vācijā nolemtu rīkot. Protams, var brīnīties par to, ka izgāzušās Jamaikas koalīcijas partijas savas pretrunas neapzinājās un neizdiskutēja jau iepriekš, jo bija grūti iedomāties, ka zaļajiem varētu saskanēt viedokļi ar Merkeles partiju, piemēram, enerģētikas vai bēgļu uzņemšanas jautājumos, taču formāli Jamaikas koalīciju izjauca tieši liberāļi, paziņojot par viņiem nepieņemamu nodokļu politiku.
Lai nu kā, kārtis tagad Vācijas politikā būs jāsajauc par jaunu ar vai bez Angelas Merkeles arī turpmāk vadītās valdības. Līdzšinējā Vācijas valdība turpina tehniski darboties, taču pārējai Eiropai tas nozīmē to, ka vairāki būtiski lēmumi ir vienkārši pakārti gaisā. Tas attiecas gan uz Lielbritānijas Brexit, gan dažādiem Eiropas saliedēšanas projektiem, pieslēdzot finanšu un ekonomikas sviras. Tāpat Vācijai ir liela loma Eiropas attīstības politikas virzīšanā, kas nozīmē dažādu sadarbības iniciatīvu iedzīvināšanu, piemēram, ar Āfrikas valstīm un, protams, arī bēgļu politiku. Šī iemesla dēļ daļa sabiedrības cenšas iezvanīt krīzes zvanus, un, lai gan par Eiropas galu izveidojušos situāciju būtu visai pārspīlēti saukt, tā tomēr iezīmē pagaidām vēl neprognozējami ilgu nogaidīšanas laiku gan Eiropas kopīgajos politiskajos, gan ekonomiskajos un biznesa lēmumos.
