Vairāk nekā ceturtā daļa daudzdzīvokļu māju Rīgā nešķiroja atkritumus, tādējādi maksājot arvien lielākas summas, šo situāciju varēja mainīt ar iedzīvotāju izglītošanu un paradumu maiņu.

To liecina vides pakalpojumu, tostarp atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma SIA Clean R veiktais pētījums, iegūto datu analīze un pasākumi. Tā kā Eiropas Savienība ir paredzējusi samazināt atkritumu poligonos noglabājamo apjomu, tad arī Latvijā pakāpeniski tiek paaugstināta dabas resursu nodokļa likme par atkritumu noglabāšanu poligonā (2021. gadā bija 65 eiro/t, 2022. gadā tā jau ir 80 eiro/t, bet 2023. gadā būs 95 eiro/t), un tāpēc visiem arvien lielāks spiediens būs tieši uz atkritumu šķirošanu un izmešanu tikai tiem paredzētos konteineros.

23% nešķiroja

“Aplūkojot Latvijā lielākā māju apsaimniekošanas uzņēmuma SIA Rīgas namu pārvaldnieks apsaimniekotās ēkas, secinājām, ka daudzu daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji atkritumus nešķiro, un tāpēc nolēmām veikt pētījumu par to, kas tad īsti tiek izmests konteinerā un vai, attiecīgo saturu šķirojot, ir iespējams samazināt atkritumu apsaimniekošanas izmaksas ne tikai attiecīgo namu iedzīvotājiem, bet arī atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam, un lai atbildētu uz jautājumu, ko atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums varētu darīt citādi, lai panāktu iedzīvotāju paradumu maiņu,” pētījuma priekšvēsturi skaidro SIA Clean R Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas departamenta vadītāja Liene Rumpane.

Latvijā aizsāktā atkritumu saimniecības reforma, lai sasniegtu izvirzītos Eiropas Savienības mērķus, prasa samazināt poligonos apglabāto atkritumu apmērus. Viena no iespējām ir daļu no tiem izmantot kā kurināmo siltuma un elektroenerģijas ražošanai, tādējādi samazinot energoresursu importu.

Par to tiks diskutēts 27.aprīlī Dienas Biznesa sadarbībā ar SIA Clean R, AS Eco Baltia un SIA ZAAO rīkotajā konferencē Vairāk sašķirotu atkritumu – mazāk apglabātu resursu.

Transformācijas jautājumi

“Transformācija no līdzšinējiem 11 atkritumu apglabāšanas poligoniem uz pieciem līdz septiņiem reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas centriem, ko paredz akceptētais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2021.–2028. gadam,” uz jautājumu par būtiskāko nozarē atbild SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis. Viņš norāda, ka reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri ne tikai pieņem atkritumus apglabāšanai, bet arī veic to šķirošanu un domā par aprites ekonomikas iedzīvināšanas iespējām arvien lielākai atkritumu daļai.

Neatņemama modernā dzīves veida daļa ir dalīšanās ar citiem un atbildīga attieksme pret vidi. Kurā ģimenē gan nav uzrunāti radi un draugi, meklējot kādu, kam atdot vēl nenolietotās zīdaiņu drēbītes?

Tās mēdz “ceļot” garus ceļus pat pie vairākiem mazuļiem. Strādājoši, taču vairs nevajadzīgi mobilie telefoni nonāk pie vecvecākiem vai draugu bērniem. Žurnāli tiek ziedoti, piemēram, bibliotēkām un izglītības iestādēm, bet vecas segas – dzīvnieku patversmēm.

Manuprāt, tekstila “ceļš” – ziedošana labdarībai vai nodošana īpašos konteineros - ir spilgts apliecinājums cilvēku ieradumu un dzīves veida izmaiņām. Mēs labprāt šķirojam atkritumus, kuru nodošanai ir izveidota pietiekami ērta infrastruktūra. Jā, ar katru gadu aizvien vairāk rīdzinieku šķiro atkritumus. Kartons, papīrs, plastmasas un stikla pudeles, nolietotas elektroiekārtas – to visu šodien var viegli šķirot un lielā vairumā gadījumu bez samaksas.

Tas viss tikai izklausās vienkārši – šķirot atkritumus, pārstrādāt derīgos materiālos, tos izmantot ražošanā, bet nederīgo pārstrādāt siltumā un elektrībā, tomēr, kad dzirdam prasības, ka 2035. gadā aprakt varēs tikai 10% no visiem atkritumiem, izrādās, ka Latvijai ir problēma!

Par galvenajām tendencēm atkritumu apsaimniekošanā Dienas Bizness iztaujāja Eiropas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas (FEAD) prezidenti Klaudiju Mensi (Claudia Mensi) un ģenerālsekretāru Paolo Kampanellu (Paolo Campanella).

Pastāstiet īsumā, ko pārstāvat un kas ir jūsu vizītes mērķis Latvijā!

Klaudija Mensi: Esmu Eiropas Atkritumu apsaimniekošanas asociācijas prezidente. Asociācijā darbojos jau septiņpadsmit gadu kā tehniskā atbalsta cilvēks dažādās darba grupās. Vienlaikus Itālijā es strādāju privātā kompānijā, kas nodarbojas ar atkritumu enerģētiku un ūdens attīrīšanu. Latvija, konkrētāk – Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija ir viena no FEAD dalībvalstīm, un mums ir būtiski izprast biedru vajadzības, situāciju valstī atkritumu apsaimniekošanas kontekstā, kā arī to, ko varam darīt Latvijas labā, kā sadarboties mērķu sasniegšanai.

No 1. decembra patiesie labuma guvēji būs jāatklāj ne tikai komercsabiedrībām un partijām, bet arī biedrībām un to apvienībām, arodbiedrībām, sabiedriskajām organizācijām un pat reliģiskajām organizācijām (plašāk – 30.11.2017. DB). Valsts devusi trīs mēnešus, lai pielāgotos jaunajām prasībām patieso labuma guvēju identifikācijā līdz ar izmaiņām Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā.

Virziens uz caurspīdīgāku naudas pasauli neapšaubāmi ir pareizais virziens, un, kā to rāda arī plašāki notikumi Eiropā, sabiedrība tiek vesta šajā virzienā un Latvija pēc inerces seko jaunajai pasaules kārtībai. Caurspīdīgums samazina mahināciju iespējas dažādās jomās, tiklab finanšu nozarē, kā, acīmredzot, arī uzņēmēju biedrībā un pat baznīcā. Atklātība ir laba lieta, un tās it kā nevar būt par daudz, ja vien tā netiek piesārņota ar informāciju, kas par atklātību saucama tikai formāli, bet drīzāk tā ir burta kalpība bez jebkādas pievienotās vērtības vai atdeves. Tas, kas rada bažas, ir aizdomas par to, ka laba ideja šajā reizē pasniegta dikti pliekanā mērcē, turklāt tā nav žēlota, tāpēc trāpījusi pilnīgi visiem - no baznīckungiem līdz īstiem patiesajiem labuma guvējiem, par kuru reģistrāciju jautājumu nav. Iespējams, Latvija atkal skrien pa priekšu direktīvu prasībām un pārcentībā ir gatava ņemt pie dziesmas kā baznīckungus, tā arī, piemēram, daudzskaitlīgās uzņēmēju organizācijas, kā LDDK vai LTRK. Pēc analoģijas izriet, ka patiesā labuma guvējs Romas katoļu baznīcā ir Zbigņevs Stankevičs, savukārt LTRK – Jānis Endziņš. Meklējot patiesā labuma guvējus biedrībās un sabiedrības nodibinājumos, veidojas ārkārtēja situācija, jo patieso labuma saņēmēju loks tiek izvērsts milzīgi un, iespējams, nevajadzīgi plašs. Tas liek domāt, ka šajā atklātībā noslēpties būs nevis sarežģītāk, bet varbūt pat vieglāk, nekā tas bijis līdz šim. Laba iecere ar pārcentību raust datu gūzmu faktiski degradējusies. Iespējams, Latvija varēs ziņot par to, cik aktīvi «izķeram» patiesos labuma guvējus, tomēr vai tam būs arī reāls segums? Nav skaidrības arī par to, kā patiesie labuma guvēji (reālie, nevis, teiksim, izdomātie) tiks izsijāti ārvalstu kapitāla uzņēmumos, kuri pieder «mammām» un «mammu mammām» kaut kur tālās zemēs. Palielināsim datu apjomu, aktīvi iekasējot nodevu, bet atdeves vietā, var gadīties, būs sēnalas.

Biogāze no jūras un augstvērtīgi raugi no mežiem – tādi ir zilās ekonomikas (Blue Economy) teorētiķa Guntera Pauli (Gunter Pauli) ieteikumi Latvijai, kā vietējos resursus izmantot maksimālas pievienotās vērtības radīšanai.

Rīgā profesors G. Pauli viesojās Lielās talkas desmit gadu jubilejas svinībās un uzstājās ar lekciju pie Valsts prezidenta.

Kāpēc jūs esat radījis nošķīrumu starp savu zilo ekonomiku un plaši pazīstamo zaļo ekonomiku, lai gan ekoloģiskie mērķi jau tām ir vienādi?

Par zaļo ekonomiku esmu cīnījies 30 gadus. Šajos gados esmu sapratis, ka viss, kas ir labi jums un kas ir labi videi, ir dārgi, tāpēc tas dabiski iznāk arī domāts bagātniekiem. Nepārprotiet – es neesmu pret zaļo ekonomiku. Es esmu par to. Tomēr mums ir jāprot rīkoties labāk, nekā mēs zaļās ekonomikas kontekstā darām šodien. Zilās ekonomikas pamatā ir nostāja, ka ir jāizmanto tas, kas mums ir, un ar mērķi no tā radīt maksimāli lielu vērtību. Un mums tiešām ir, kur piestrādāt, lai radītu lielāku vērtību.

Pieaugot atkritumu apjomam, arvien aktuālāks kļūst jautājums, kā ātri un efektīvi nodrošināt atkritumu šķirošanu un to atgriešanu otrreizējā apritē. Viens no plastmasas pārstrādes lielākajiem ierobežojumiem ir tas, vai izdodas savākt pietiekami tīru viena veida atkritumu plūsmu bez citu materiālu piemaisījumiem.

Kamēr tirgotāji un ražotāji ar jauno polimēra nodokli tiek mudināti rūpēties par pārstrādājamu materiālu izmantošanu, atkritumu apsaimniekošanas operatori meklē mūsdienīgus risinājumus un investē, lai paplašinātu šķirošanas iespējas. Vai varēsim paļauties uz robotu spēku, lai sašķirotu to, kas ierindas pilsonim iebiris nepareizajā konteinerā?

Pātaga izrādījusies jaudīgāka par burkānu

Par nepārstrādājamas plastmasas izmantošanu būs jāmaksā arvien vairāk: jaunais nepārstrādājamās plastmasas jeb t. s. polimēra nodoklis, kā to dēvē nozarē, ir labs veids, kā mudināt ražotājus rūpēties par tīrāku materiālu izmantošanu. Polimēra nodokļa ieviešana ir izrādījusies ļoti efektīva iniciatīva. Nodoklis stājās spēkā tikai 1. jūlijā, bet jau šobrīd redzam, ka uzņēmumi cenšas apzināt un sašķirot visu līdz pat sīkākajai plastmasas detaļai, jo katra nepārstrādātā tonna saņem nepatīkami augstā polimēra nodokļa sitienu. Tas ir arī labs pamudinājums ražotājiem uzņemties atbildību par to, ko viņi novieto tirgū, un rūpēties, lai iepakojums veikala plauktā ne tikai glīti izskatītos, bet arī lai to varētu sašķirot un pārstrādāt.

Atkritumu tēma Latvijā pēdējā laikā ir īpaši aktuāla un var teikt, ka tik daudz kā šogad par atkritumiem iepriekš nav runāts.

Kā Eiropas Savienības, tā Latvijas mērķis ir pēc iespējas vairāk atkritumus atgriezt apritē kā materiālus vai enerģiju, lai pēc iespējas mazāk noglabātu atkritumu poligonos.

Līdz šim “Getliņi EKO” ir veikuši un turpinās veikt investīcijas, lai pēc iespējas mazāk atkritumu tiktu noglabāti poligonā, taču jāsaprot, ka kopējā stāstā esam tikai ķēdes galapunkts. Pirms atkritumi nonāk Getliņu atkritumu poligonā, savs mājasdarbs ir jāpaveic katram no mums.

Bioloģisko atkritumu šķirošana kļūs par obligātu ieradumu mūsu ikdienā

Līdz šim esam raduši šķirot stiklu, papīru, plastmasu un metālu, tomēr šobrīd aktuāla kļūst bioloģiski noārdāmo atkritumu šķirošana. Tie, galvenokārt, ir pārtikas atkritumi.

Latvijas enerģijas, vides un klimata nākotne ir zaļa, bet ir izaicinājumi, kas prasa risinājumus.

Latvijā elektroenerģijas ražošanai izmanto daudz atjaunojamo energoresursu (AER). Arī daudz siltuma saražojam, izmantojot biomasu, kas pieejama uz vietas Latvijā. Tomēr ir arī izaicinājumi. Piemēram, ja neskaita trīs lielās hidroelektrostacijas, tad Latvijā, izmantojot AER, nemaz tik daudz elektroenerģijas nesaražo. Arī siltuma ražošanā būtisku lomu spēlē dabasgāze, kas pats par sevi ir tīrs kurināmais, bet ir fosils, neatjaunojams un importējams no citām valstīm. Vēl pamatīgs izaicinājums ir atkritumu apsaimniekošana – cik daudz atkritumu radām, cik šķirojam, cik aprokam un cik pārstrādājam.

Atjaunojamo energoresursu ziņā Latvija ir starp Eiropas Savienības pirmrindniecēm – kopā ar Zviedriju, Somiju, Dāniju un Austriju mums ir lielākā atjaunojamo energoresursu daļa enerģijas bruto galapatēriņā. Tas, protams, ir labi, bet pētīsim tālāk, un tālāk ir jāskata divi pārveidotās enerģijas veidi – elektrība un siltums. Mums ir jāapzinās, ka Latvijas labie rādītāji elektrības segmentā ir tikai pateicoties vēsturiskajam mantojumam – trīs lielajām uz Daugavas uzceltajām hidroelektrostacijām (HES).

Filipīnas piektdien nosūtīja atpakaļ uz Kanādu 69 konteinerus ar, kā vietējās amatpersonas paziņojušas, nelikumīgi ievestiem atkritumiem.

Salu valsts ir viena no Dienvidaustrumāzijas valstīm, kas protestē pret to, ka turīgās zemes uztverot tās kā atkritumu izgāztuves.

Sabikas līča brīvostas pārvaldniece Vilma Eisma teikusi, ka tonnām atkritumu uzkrautas uz kuģa «Bavaria», kas tagad uzsācis 20 dienu ilgu ceļu uz Kanādas ostas pilsētu Vankūveru, ar to noslēdzot «šķērmu mūsu vēstures nodaļu». Pirms došanās uz Kanādu, «Bavaria» piestās ostā Taivānā, viņa piebilda.

Vides aktīvisti, tostarp no organizācijām «Greenpeace» un «EcoWaste Coalition» apsveica «Bavaria» ceļojumu, uzsverot, ka «Filipīnas nav atkritumu izgāztuve».

Filipīnu prezidents Rodrigo Duterte ir draudējis nosūtīt atpakaļ visus atkritumus, kas 103 konteineros Filipīnās tika ievesti 2013.un 2014.gadā. Vairāki konteineri atkritumu ir utilizēti, tostarp noglabāti izgāztuvēs, bet 69 konteineri ar elektriskajiem un mājsaimniecību atkritumiem, tostarp izlietotām autiņbiksītēm, puva divās Filipīnu ostās.

Ministru kabineta apstiprinātais jaunais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns ir liels un daudzsološs solis uz priekšu kopējā nozares attīstībā.

Plāns paredz veidot spēcīgus atkritumu apsaimniekošanas reģionus, paplašināt dalītās vākšanas sistēmu, samazināt apglabājamo atkritumu apjomu, kā arī sakārtot citus virzienus, kas ir būtiski posmi aprites ekonomikā un ceļā uz Eiropas Savienības (ES) normu izpildi. Lai arī plāns kopumā vērtējams kā labs, ir daži procesi, kurus būtu vērtīgi plānā iekļaut jau detalizētāk un kuri vismaz pagaidām ir nedaudz atstāti novārtā, piemēram, atkritumu pārstrāde un pārstrādātā materiāla nonākšana atkārtotā tirgus apritē.

Lai sāktu runāt par jauno plānu, vispareizāk būtu izvērtēt, kā ir izdevies īstenot iepriekšējo. Atkritumu apsaimniekošanā viena no svarīgākajām niansēm ir infrastruktūras pieejamība, un Latvijai diemžēl līdz šim nav izdevies realizēt plānveidīgu pieeju tās attīstībā. Kopumā vērtējot, no iepriekš izvirzītajiem plāniem saistībā ar atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras izveidošanu ir īstenoti apmēram 60 %. Tostarp ne pārāk veiksmīgi ir izdevies ieviest ES direktīvu prasības mūsu nacionālajā likumdošanā. Būtu nepareizi teikt, ka Latvija ir sēdējusi, rokas klēpī salikusi, tomēr svarīgi virzieni ir palikuši neattīstīti, “aptaustīti” tikai virspusēji.

SIA "Empyrio" izstrādātā organisko atkritumu dedzināšanas iekārta domāta mazām un vidējām ūdens attīstīšanas stacijām, lai tām nebūtu jāmaksā citām kompānijām par atkritumu izvešanu un utilizāciju.

"Dūņas ir ļoti mitrs materiāls, tajā ir ap 75% ūdens. Tā ir liela problēma ūdens attīrīšanas stacijām visā pasaulē, jo dūņas veidojas lielos apjomos un stacijas maksā daudz naudas, lai tās ar kravas automašīnām aizvestu pārstrādei," saka Aleksandrs Beļskis, SIA "Empyrio" vadītājs. Uzņēmums savu nišu saskatījis mazās un vidējās ūdens attīstīšanas stacijās, kur organisko atkritumu dedzināšanas iekārtas lietot uz vietas, lai nebūtu jāmaksā citām kompānijām par atkritumu izvešanu un utilizāciju. Tirgū ir lielam daudzumam domātas atkritumu dedzināšanas iekārtas, bet mazam apjomam risinājumu neesot.

"No ekonomiskā viedokļa tas ir pievilcīgi klientiem, jo palīdz stacijām kļūst neatkarīgām no utilizācijas pakalpojumu sniedzējiem, kas jebkurā brīdī var pārskatīt cenas un sadarbību," saka A. Beļskis.

Šoruden darbu Latvijā sākušas divas jaunas “Eco Baltia” grupas uzņēmumu rūpnīcas: “ITERUM” (iepriekš – “PET Baltija”) jaunā rūpnīca Olainē, kas šobrīd ir viena no lielākajām PET pudeļu pārstrādes rūpnīcām Ziemeļeiropā, un “Eco Baltia vide” Resursu pārvaldības centrs Salaspils pagastā, kas ļaus apstrādāt gan nešķirotos, gan šķirotos sadzīves atkritumus no Pierīgas reģioniem.

Tas nozīmē, ka tūkstošiem tonnu atkritumu varēsim pārstrādāt otrreizējās izejvielās, tādējādi tuvojoties Eiropas Savienības (ES) noteiktajiem zaļajiem mērķiem. Esam puslīdz iemācījušies šķirot, protam pārstrādāt. Bet vai ar to pietiks, lai varētu teikt, ka ar atkritumu apsaimniekošanu Latvijā viss ir kārtībā?

Protam pārstrādāt, bet kā ar ražošanu?

Līdz ar jauno rūpnīcu atvēršanu esam tikuši nenoliedzami lielu soli priekšā igauņiem, kam atkritumu apsaimniekošanas industrija ir daudz mazāk attīstīta nekā Latvijā. Savukārt Lietuvā ir ļoti spēcīgi attīstīta šķirošana, tomēr kopumā Latvijas modelis ir daudz sabalansētāks, jo nodrošina gan šķirošanu, gan pārstrādi. Toties mums pilnībā trūkst ražotņu, kas no pārstrādātajiem materiāliem ražotu galaproduktus. Tas galvenokārt saistīts ar Latvijas izmēru un apstākli, ka pārstrādātiem produktiem vietējā patēriņa faktiski nav un esam spiesti eksportēt gandrīz visu saražoto. Un, pat ja mēs visus polimēra produktus pārvērstu atkritumu maisiņos, ko vēsturiski esam darījuši, arī tiem būtu jāmeklē noieta tirgus ārpusē, jo Latvija ir krietni par mazu. Eksportēt nāktos jebkurā gadījumā. Diemžēl pēdējā laikā nekas nav dzirdēts par vienubrīd plaši apspriesto iespēju polimērus pārstrādāt ģeotekstila materiālos un izmantot būvniecībā un ceļubūvē.

Latvija, atšķirībā no citām Baltijas un Eiropas valstīm, neizmanto atkritumu reģenerācijas iespējas, tādējādi ik gadu neiegūst apmēram 2 TWh enerģijas ekvivalenta, līdztekus tam turpina piepildīt atkritumu poligonus, tieši tāpēc situācija jāmaina.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Ziemeļeiropas zaļās enerģijas uzņēmuma Gren biznesa vadītājs Latvijā, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) biedrs, reģenerācijas virziena pārstāvis Andris Vanags. Viņš norāda, ka daudzus gadu desmitus Latvijā atkritumu reģenerācija ir bijusi savdabīga aizliegtā teritorija, taču ir jāsaprot, ka šī nozare ir būtiska tautsaimniecības attīstībai, tajā tiek izmantotas labākās tehnoloģijas un bez tās nav iespējams sasniegt vairākus Eiropas Savienības uzstādītos mērķus.

Kāda ir situācija ar atkritumu izmantošanu enerģētikā?

Eiropas atkritumu reģenerācijas uzņēmumu asociācijas (CEWEP) veidotās statistikas dati rāda, ka Latvijā tikai aptuveni 3% atkritumu tiek izmantoti enerģētikā, Lietuvā — 26% bet Igaunijā - pat 43%. Vienlaikus atkritumu pārstrādē Latvija ar 40% ir ļoti tuvu Somijai (42%), Dānijai (45%). Protams, Latvijai ir iespējas palielināt atkritumu pārstrādi, tādējādi tos pārvēršot par izejvielām jaunu produktu ražošanai, tomēr būtiskākais jautājums Latvijā bija un būs par to, kā samazināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu, kas pašlaik ir vairāk nekā 50% no savāktajiem sadzīves atkritumiem, jo līdz 2035. gadam šis apjoms ir būtiski jāsamazina līdz 10%. Līdz šādam poligonos apglabājamo atkritumu apjomam nevar nonākt ar atkritumu neradīšanu un samazināšanu vien.

#Šobrīd visas izmaksas būtu jāsedz uzņēmējiem – pārtikas ražotājiem un tirgotājiem.

Uzņēmumu veiktie aprēķini rāda, ka depozīta sistēmas ieviešana Latvijā izmaksātu vairāk nekā 30 milj. eiro, lai gan tā attiektos tikai uz nepilniem 2% no kopējā atkritumu daudzuma.

Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK) pirmdien, 29.janvārī notika uzņēmēju tikšanās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parlamentāro sekretāru Jāni Eglīti un ministrijas atbildīgajām amatpersonām par VARAM priekšlikumiem iepakojumu depozīta sistēmas piemērošanai dzērienu iepakojumam.

Uzņēmumu veiktie aprēķini rāda, ka depozīta sistēmas ieviešana Latvijā izmaksātu vairāk nekā 30 milj. eiro, lai gan tā attiektos tikai uz nepilniem 2% no kopējā atkritumu daudzuma. Šobrīd visas izmaksas būtu jāsedz uzņēmējiem – pārtikas ražotājiem un tirgotājiem, jo nav iespējas depozīta sistēmas ieviešanai piesaistīt Eiropas Savienības līdzfinansējumu.

Valdība beidzot ir vienojusies par samazinātās PVN likmes 5% apmērā piemērošanu Latvija raksturīgiem augļiem, dārzeņiem, zaļumiem un ogām. Protams, šis lēmums ir izraisījis plašas diskusijas gan profesionāļu vidū, gan arī sabiedrībā – vieni kaismīgi atbalsta ideju lobēt Latvijas dārzeņu audzētāju intereses un tautsaimniecības attīstību, citi norāda, ka šis īstermiņa risinājums nav ekonomiski pamatots un nesasniegs cerētās izmaiņas.

Protams, sava daļa taisnības ir visiem, tomēr jāatzīst – šis precedents ne vien aizstāv Latvijas ražotāju intereses, bet arī norāda uz nozīmīgiem procesiem sabiedrībā – mēs esam sākuši novērtēt Latvijā audzētus produktus, apzināmies, ka tā ir vērtība un mums ir nepieciešams valstiski atbalstīt savas tautsaimniecības attīstību.

Samazinātās PVN likmes piemērošana pārtikas produktiem dažādās Eiropas valstīs ir ierasta lieta, un Latvija ir viena no retajām ES dalībvalstīm, kur šāda prakse vēl netiek izmantota – līdz šim samazināts PVN bija noteikts tikai atsevišķiem zīdaiņu uztura produktiem. Samazinātās PVN likmes piemērošana pārtikas produktiem ir sava veida valstiskās atbildības demonstrēšana – tā rada iespēju pirmās nepieciešamības preces ģimenes uzturēšanai iegādāties lētāk.

Latvijā atkritumus, kurus var izmantot siltuma un elektroenerģijas ražošanai, joprojām apglabā poligonos.

Itāļu rakstnieks Karlo Kalodi, 1882. gadā sarakstot grāmatu Pinokio piedzīvojumi, visticamāk, bērniem vēlējās izskaidrot daudz ko, bet tieši un nepārprotami – to, ka, aprokot naudu zemē, naudas koks neizaugs. Latvijā tieši to dara – naudu rok zemē, turklāt lielos apjomos. Visi, dzirdot, ka atkritumu lieta ir liels bizness, saprotoši māj ar galvu un turpina šos resursus vai naudu aprakt. Mūsu kaimiņvalstīs – kā ziemeļos, tā dienvidos – no atkritumiem ražo siltumu un elektrību, kas patiešām ir nauda. Latvijā gandrīz visu šo naudu aprok. Turklāt dara to bez viltus un spaidiem. Brīvprātīgi un apzinoties, ka tā ir nauda.

Vienā ailē ar Bulgāriju

Pašlaik izvērstā cīņa pret valsts atbalsta saņēmējiem, nenodalot zaļās elektroenerģijas ražotājus no tiem, kas elektroenerģijas ražošanā izmanto dabasgāzi, rada būtiskus zaudējumus nozarei un Latvijas ekonomikai kopumā, kā arī kavē jaunas investīcijas, secināts Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) veiktajā pētījumā par Obligātā iepirkuma (OI) sistēmas efektivitāti un ietekmi uz tautsaimniecību. Portāls db.lv piedāvā iepazīties ar OI sistēmas vēsturi.

1. Par obligātā iepirkuma komponentes (OIK) pirmsākumu var uzskatīt dubultā tarifa atbalstu, ko 1995.gadā piešķīra mazajām hidroelektrostacijām (HES) un mazliet vēlāk - vēja elektrostacijām. 1998.gadā līdzīgi atbalstītas tika vēl divas koģenerācijas stacijas - Vangažu namsaimnieks un Edon Latvia.

2. Iepriekš izveidotais atbalsta mehānisms vēlāk iestrādāts Enerģētikas likumā, kas spēkā stājās 1998.gadā.

3. Pamatojoties uz Enerģētikas likumu, izdoti arī pakārtotie Ministru kabineta (MK) noteikumi par koģenerācijas stacijās saražotās elektroenerģijas pārpalikuma iepirkuma kārtību un cenu.

4. 2005.gadā spēkā stājās Elektroenerģijas tirgus likums (ETL), ar ko atjaunojamo energoresursu (AER) un koģenerācijas elektrostaciju, kas elektroenerģiju ražoja augsti efektīvā koģenerācijā, atbalstam Latvijā ieviests valsts atbalsta mehānisms - elektroenerģijas OI un garantētā maksa par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu.

Dažu pēdējo nedēļu laikā preču biržā visai spēji augstāk devusies vairāku pārtikas izejvielu vērtība. Ja šāds kāpums ievilksies, tas var rezultēties arī ar kādu pārtikas preču cenu pieaugumu mazumtirdzniecības veikalu plauktos.

Šāda situācija uz pandēmijas krīzes iespaidā sarūkošu iedzīvotāju ienākumu fona draud vēl vairāk pasliktināt daļas sabiedrības dzīves kvalitāti.

Katrā ziņā kāds pārtikas cenu lēciens uz spējas ekonomikas krīzes fona varētu izrādīties visai problemātisks. Sevi piesakot Covid-19, sākotnēji gan pārtikas cenas daudzviet bija visai stabilas, kas deva zināmu cerību, ka no kādām plašākām reģionālām pārtikas krīzēm pasaulē tomēr izdosies izvairīsies. Pēdējā laikā gan parādās spriedumi, ka tas tā tomēr varētu arī nebūt. Piemēram, Bloomberg raksta: “Pasaule virzās uz bezprecedenta pārtikas krīzes pusi. Pandēmija traucē piegāžu ķēdes, negatīvi ietekmē ekonomikas un patērētu pirktspēju”.

Lai veicinātu būvgružu otrreizēju pārstrādi, būtu nepieciešams valsts atbalsts, kas ļautu nodrošināt atvieglojumus godprātīgiem būvētājiem un padarītu būvniecības atkritumu pārstrādi ekonomiski pievilcīgu, pavēstīja Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons.

Viņš skaidroja, ka galvenie būvniecības atkritumu radītāji ir būvnieki un novecojušas būvmateriālu ražotnes. Ja ar ražotājiem situācija arvien uzlabojas, tad būvniecības sektorā mēdz būt pat vairāki apsvērumi, kuru dēļ uzņēmēji un privātpersonas nereti meklē bezmaksas ceļus, kā atbrīvoties no būvgružiem, un tieši viņi visbiežāk būvgružus ved uz mežu vai kādu nelegālu izgāztuvi, skaidroja Jākobsons.

Tiecas uz būvgružu zero waste 

Dodot izmantotajiem būvniecības materiāliem otro dzīvi, tos izmanto gan ceļu uzlabošanā, gan...

Asociācijas vadītājs norādīja, ka būvmateriālu ražotāju vidū galvenais dzinējspēks, kas veicina būvniecības atkritumu pārstrādi, ir nepieciešamība taupīt resursus un enerģiju, kā arī mazināt piesārņojumu. Šie apsvērumi un arī Eiropas regulas daudziem uzņēmumiem liek meklēt risinājumus, kas rezultātā būtu draudzīgi gan uzņēmuma maciņam, gan arī videi.

"Šodien visas modernās būvmateriālu ražotnes ir praktiski bāzētas uz bezatlikumu tehnoloģiju. Agrāk pie katras rūpnīcas, kas ražoja betonu vai gāzbetonu, bija veselām kaudzēm materiālu, kas bija lieki vai nelikvīdi un kurus vai nu vienkārši krāva kaudzē, vai pārdeva, un pēc tiem bija pat lielāks pieprasījums nekā pēc labiem materiāliem. Tie vienkārši bija lētāki. Šodien praktiski visas modernās tehnoloģijas ir tādas, kur viss, kas paliek pāri, tiek otrreiz izmantots vai nu tā paša vai cita materiāla ražošanā," skaidroja Jākobsons.

Kā labos piemērus Jākobsons minēja vairākus ražotājus, piemēram, "Schwenk Latvija" rūpnīcu, kas cementa ražošanā izmanto pelnus, "Sakret" praksi ēku apdares materiālos izmantot pārstrādātu logu stiklu. Ir vairākas ražotnes, kurās visus atlikumus un atgriezumus savāc un izmanto jaunu produktu ražošanā, piemēram, "Tenax", "Bauroc", "Evopipes" un citas rūpnīcas.

Tomēr Jākobsons atgādināja, ka Latvijā kopš padomju laikiem joprojām turpina darboties arī novecojušas ražotnes, kuras cenšas ietaupīt naudu uz būvgružu utilizācijas rēķina un savus ražošanas atlikumus mēģina kaut kur nobēdzināt, tādējādi arī graujot visu kopējo konkurenci nozarē.

"Mūsu asociācijas biedri ir arī karjeru izstrādātāji, un tad atklājas, ka ir karjeri, kuros ir nelikumīgi izraktas šķembas vai smiltis, un, lai neredzētu, ka tur kaut kas ir izrakts, vietā tiek iebērti kaut kādi būvgruži un uzbērtas pa virsu smiltis, it kā tur nekas nebūtu bijis," atklāja Jākobsons.

Būvmateriālu ražotāju asociācijas vadītājs uzsvēra, ka asociācija ļoti asi vēršas pret šādiem gadījumiem un par tiem informē arī Valsts vides dienestu, taču atbildīgās institūcijas ne vienmēr spēj efektīvi reaģēt uz šādiem gadījumiem.

Pieminot tādu būvgružu pārstrādi, kas radušies, piemēram, nojaucot ēkas, Jākobsons norādīja, ka šeit lielākā problēma ir tā, ka jebkurus radušos atkritumus būtu nepieciešams sadalīt pa sastāvdaļām. Būvniecības atkritumus sašķirojot atsevišķi stiklā, metālā, kokā, plastmasā, betona šķembās un līdzīgās frakcijās, katru no tām atsevišķi var izmantot atkārtoti būvmateriālu ražošanā.

Asociācijas vadītājs skaidroja, ka lielākās grūtības būvgružu pārstrādē rada būvniecībā izmantotās ķīmiskās vielas, kuras ir grūti, ja ne neiespējami, atdalīt un kuras var visvairāk ietekmēt dabu un cilvēku. Vissarežģītākie ir gadījumi, kad jātiek galā ar nesašķirotu būvgružu kaudzi.

Jākobsons minēja divus aspektus, kāpēc būvgružu pārstrāde neattīstās tik strauji kā gribētos. Pirmkārt, Latvijā trūkst pārstrādei derīgu izejvielu, kas varētu nodrošināt rūpnīcām pietiekamu noslodzi, un, otrkārt, jebkurš ražošanas process, kurā tiek izmantotas otrreizējas izejvielas, ir dārgāks nekā tad, ja tiek ņemti jau gatavi izejmateriāli - pat ja tas nozīmē vēl vairāk rakt karjerus un cirst kokus.

Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors uzskata, ka Latvijai vajadzētu kooperēties ar kaimiņvalstu ražotājiem, jo būvmateriālu tirgū valda spēcīga konkurence. Nereti apjoms, ko katra ražotne var saražot, ir lielāks nekā pieprasījums pēc tiem, tāpēc faktiski neviena rūpnīca nestrādā ar pilnu jaudu.

Vienlaikus Jākobsons negatīvi vērtē iespēju potenciālām būvgružu šķirošanas rūpnīcām izejmateriālus ievest no kaimiņvalstīm, jo, pirmkārt, imports sadārdzinātu otrreizējās pārstrādes izejvielas un, otrkārt, "tas morāli laikam labi neizklausītos, ja mums vestu citu valstu atkritumus, lai mēs to varētu pārstrādāt."

"Ražotājs var iestāties par zaļo pieeju un ražot būvmateriālus no otrreiz izmantotiem materiāliem, taču patērētājs izvēlēsies lētāko, kas ražots no nulles," atzīmēja Jākobsons, akcentējot, ka būtisks darbs jāgulda sabiedrības izpratnes celšanā par aprites ekonomiku, zaļu dzīvošanu un otrreizēju materiālu izmantošanu vietās, kur tas iespējams. Viņš gan arī piebilda, ka visā aprites ekonomikas ieviešanas jomā un otrreizējā būvniecības atkritumu pārstrādē šis varētu būt tas grūtākais moments.

Jākobsons norādīja, ka grūtākais būvgružu pārstrādē ir sašķirot un savākt otrreizējai pārstrādei derīgos materiālus. Metāla kausētāji ir gatavi paši braukt un savākt materiālus, jo viņiem tas ir izdevīgi, bet būvgružu šķirošana un savākšana ir krietni laikietilpīgāks un dārgāks process visām iesaistītajām pusēm.

Lai veicinātu būvgružu otrreizēju pārstrādi, obligāti nepieciešams valsts atbalsts, kas ļautu nodrošināt atvieglojumus godprātīgiem būvētājiem, tomēr Jākobsons ir skeptisks par šāda scenārija īstenošanos dzīvē.

"Diemžēl mums tie jautājumi ne tik ātri risinās. Piemēram, ar tām pašām PET pudelēm - cik mums gadus vajadzēja risināt šo jautājumu, lai cilvēkiem būtu izdevīgi nodot savus atkritumus un par to pat iegūtu kaut kādu samaksu? Tas nav tik vienkārši, un ar to ir jārēķinās. Taču noteikti nedrīkst atstāt visu tā, kā ir patreiz," uzskata Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors.

VAS Latvijas dzelzceļš (LDz) izsludinātajā iepirkuma Latvijas dzelzceļa tīkla elektrifikācija: būvniecība” pirmajā kārtā saņemti četru kandidātu pieteikumi un kvalifikācijas dokumenti, informē uzņēmuma pārstāve Ella Pētermane.

Interesi piedalīties iepirkumā paudusi personu apvienība INABELEC, personu apvienība Siemens-TSO-BMGS, personu apvienība Cobra-Arčers un personu apvienība LREC.

Iepirkuma komisija izskatīs kandidātu iesniegtos kvalifikācijas dokumentus un rakstiski informēs kandidātus par tālāko dalību iepirkumā. Iepirkums attiecas uz Latvijas dzelzceļa tīkla elektrifikācijas pirmā posma īstenošanu. Tā ietvaros līdz 2023.gada beigām plānots elektrificēt dzelzceļa līnijas – Daugavpils–Krustpils, Rēzekne-Krustpils un Krustpils-Rīga, veicot to elektroapgādes sistēmas, kontakttīkla, signalizācijas, centralizācijas un bloķēšanas un sakaru sistēmas, sliežu ceļu, tehniskās drošības sistēmas, ēku un būvju izbūvi/pārbūvi, tādējādi līdz 2023.gadam nodrošinot viena pilnībā elektrificēta tranzīta koridora funkcionalitāti.

Saeimai būtiski ierobežojot nebanku kredītu likmes, tirgus dalībnieki varētu lūgt Valsts prezidentu neizsludināt likuma grozījumus, ceturtdien intervijā Latvijas Radio atzina Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas vadītājs Gints Āboltiņš.

«Ir jāsagaida, kādi būs šie grozījumi [Patērētāju tiesību aizsardzības likumā]. Runāsim, diskutēsim. Nav izslēgts, ka būs jāvēršas pie Valsts prezidenta, jo šie grozījumi ir vairāk priekšvēlēšanu kampaņa. Nav bijusi kvalitatīvā diskusija, lai patiešām saprastu, ko ar šiem grozījumiem vēlas panākt,» teica Āboltiņš.

Viņš arī atzīmēja, ka gada procentu likmi var noteikt 20-30% apmērā, bet tādā gadījumā ir jāsaprot, ko tirgus dalībnieki par šādu aizdevuma likmi var piedāvāt, ko nevar. «Neviens nav sniedzis atbildi, kāda tad būs ietekme uz patērētāju kreditēšanas tirgu kā tādu, kādi pakalpojumi būs pieejami pie šādas vai tādas likmes. Skaidrs, ka pie noteiktas likmes nebūs iespējams sniegt 100 vai 200 eiro aizdevumus, un šādi aizdevumi no tirgus pazudīs. Vai tāds ir mērķis, ko vēlas sasniegt deputāti, nav sniegat atbilde,» pauda asociācijas vadītājs.

Vēja parka būvniecība Dobeles un Tukuma novadā ļaus samazināt elektroenerģijas deficītu un palielinās Latvijas energoneatkarību.

To intervijā DB norāda SIA Eolus valdes loceklis Gatis Galviņš. Viņš uzsver, ka šobrīd daļa Latvijai nepieciešamās elektroenerģijas tiek importēta no citām valstīm, tāpēc primāri būtu nepieciešams domāt par jaunu jaudu uzstādīšanu. Plānots, ka vēja parks gadā spēs saražot 0,7 teravatstundas elektroenerģijas, kas ir aptuveni 10% no Latvijas elektroenerģijas gada patēriņa. Paredzams, ka kopējās projekta investīcijas varētu sasniegt 250 miljonus eiro, projekta attīstītāji sola, ka vēja parka būvniecība neradīs negatīvu ietekmi uz apkārtējo vidi un cilvēkiem.

Fragments no intervijas

SIA Eolus iecere Dobeles un Tukuma novadā būvēt līdz šim Latvijā lielāko vēja elektrostaciju parku sabiedrībā raisījusi diezgan lielu neizpratni un neapmierinātību. Kā jūs skaidrotu šo reakciju?

Latvijas lidsabiedrība airBaltic 21. maijā uzsākusi lidojumus jaunā maršrutā no starptautiskās lidostas «Rīga» uz Splitas lidostu Horvātijā.

Maršruts piedāvā jaunu vasaras brīvdienu galamērķi ceļotājiem no Baltijas, kā arī ceļošanas iespējas no Horvātijas uz Rīgu un tālākiem galamērķiem Skandināvijā, Baltijā un NVS.

«Mēs esam priecīgi airBaltic 2018. gada vasaras maršrutu kartei pievienot jau septīto jauno galamērķi no Rīgas. Splitas pilsētai ir vairāk nekā 2000 gadus sena vēsture – tā ir ne tikai pievilcīgs galamērķis, bet, pateicoties atrašanās vietai Dalmācijas centrā, tā ir arī ideāls sākuma punkts, no kura apceļot tādas Horvātijas salas kā Hvaru vai Braču,» norāda Volfgangs Reiss (Wolfgang Reuss), airBaltic maršrutu tīkla pārvaldes vadošais viceprezidents.

airBaltic lidos no Rīgas uz Splitu divas reizes nedēļā ar Bombardier CS300 lidmašīnu. Plānotais lidojuma ilgums ir divas stundas un 40 minūtes. Vienvirziena biļetes cena uz Splitu ir no 75 eiro, ieskaitot lidostu nodevas un transakcijas maksu.

Lursoft aprēķinājis, ka 2017. gadā vairumtirdzniecības nozarē strādājošie uzņēmumi nodokļos valsts budžetā samaksājuši 1,46 miljardus eiro. Gada laikā vairumtirdzniecības uzņēmumu nodokļu maksājumu apjoms audzis par 3,64%. Teju miljardu jeb 990,70 milj. eiro pērn nodokļos valsts budžetā samaksājusi arī skaitliski visplašāk pārstāvētā tautsaimniecības nozare – mazumtirdzniecība.

To, kuras nozares 2017. gadā valsts budžetā samaksājušas vislielāko nodokļu kopsummu, uzziniet galerijā!

Tev varētu interesēt arī:

Vairāki nodokļu balsti valstī varētu kļūt vājāki

LTRK atbalsta 50% piemaksu par virsstundu darbu visās tautsaimniecības nozarēs

Redakcijas komentārs: Radām jaunu krīzi paši savām rokām