Gada svarīgākais politikas dokuments – valsts budžets – sākts rakstīt ne tajā labākajā rokrakstā. Roka trīc, tinte beidzas, turklāt, sasodīts, paģiras no iepriekšējā budžeta naudas dricelēšanas nav pagaisušas. Eh, mausim pa vecam, un gan jau kaut kā tiks galā!
Vulgarizējot šāda ir «vidējā politiķa» domu gaita, ķeroties pie valsts naudas dalīšanas «uz galviņām». Budžeta veidošana ir politiskā teātra kulminācijas konvulsijas, kas tiek vērotas ar lielu aizgrābtību, jo publisko miljonu dīdīšanas mākslai vajadzētu pieiet tikpat atbildīgi kā cirkā, rijot zobenus, vai alpīnismā, pārvarot klints pārkari. Un tomēr tādu iespaidu mūsu politiķi nerada. Viņi nopūlas, bet tik un tā atstāj iespaidu, it kā pāris mēnešus gadā to vien dara, kā centīgi mēģina uzstīvēt bikses pāri galvai. Atkal un atkal, vienām politisko iegribu vīlēm ar troksni irstot, citām nospriegojoties un iegūstot rūdījumu.
Ministriju un lielo nozaru augošo ambīciju kariņš nenorimst, bet fonā notiek cita cīņa, kas nav tik skaļa, bet tautsaimniecības attīstību ietekmē ievērojami. DB jau papīrs ir nodilis, ik pēc laika atkārtojot to, ka Latvijas nodokļu slogs rada dārgāko darbaspēku Baltijas valstīs. Šajā konkurencē Latvija zaudē, izņemot gadījumus, kad investoriem ir kādi īpaši aprēķini, izvēloties tieši Latviju, jo «sausā matemātika», kā DB ir daudzkārt vēstījis, neliecina par labu mūsu valsts pievilcībai. Tāpat arī Saeimas lēmums iekasēt vairāk naudas valsts makā, ceļot akcīzi degvielai, Baltijas konkurencē noņem mums punktus, palielina izmaksu slogu biznesam un ieliek labas kārtis leišu degvielas tirgotāju rokās. Diemžēl nodokļu reformas kontekstā Latvijas izvirzīšanās priekšgalā Baltijas iekšējā konkurencē nebija virsmērķis.
Nodokļu un budžeta jautājumus vieno līdzīgs princips – vienam pieliec, otram iztrūks, un otrādi. Sakarīgi būtu, ja, budžetu veidojot, vairāk domātu par to, kā samazināt valsts aparāta pašizmaksu, bet mazāk par to, kā iegūt naudu jaunu valsts sistēmas vajadzību apmierināšanai. Līdzšinējā sistēma ierauj nebeidzamā burvju lokā, kur budžeta līdzekļi kļūst par «pērkamu miesu». Politiķiem vajadzētu atraut degunu no mākoņiem, lai skaidrāk saskatītu to, ka nauda Latvijā neaug kokos šogad un nebūs ievācama kā sārti āboli grozā arī 2018. gadā. Piedevām valsts finansētās iestādes un institūcijas kāri ošņājas pēc iespējām tikt pie lielāka budžeta kumosa tā vietā, lai pārskatītu savu tēriņu «ēdienkarti». Šis princips atgādina ES projektu naudas apgūšanas sliktos piemērus un tos zemnieku saimniecību īpašniekus, kas nav īsti lauksaimnieki, bet tikai atbalsta pretendenti. Viņu mērķis nav sēt un vākt ražu, bet atrast veidus, kā legāli tikt pie atbalsta naudas. Tāpat kā augļi šajos laukos parasti nenobriest un netiek novākti, arī valstij, šādi turpinot, uz zaļa zara netikt.