Pagājušajā nedēļā izsludināta vienošanās minimālo algu jau pēc pieciem mēnešiem uzreiz celt par 50 eiro – no pašreizējiem 380 eiro līdz 430 eiro. Līdz ar solījumu jaunos mēneša minimālā atalgojuma «griestus» nekustināt trīs gadus.
Valdības pielemtais, pēc finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas sacītā, nav uzskatāms par biznesa vides destabilizēšanas mēģinājumu, bet gan «ir labs signāls uzņēmējiem, kas trīs gadus varēs rēķināties ar nemainīgu minimālo algu». Lūk. Tikām bizness kārtējo reizi aicina «nomest gāzi» un pieslēgt apdomīgumu, minimālās algas palielinājumu nevis izraujot visu uzreiz, bet nodrošināt, lai tas notiktu biznesam draudzīgi – pa malciņam.
Daļai uzņēmumu izmaksājamās summas apmēra pieaugums varbūt nenozīmēs neko daudz, sociāli atbildīgākie (tie, kuri var atļauties tādi būt) norīs šo krupi, bet virkne citu, kuri turklāt strādā pamatā reģionos, tomēr tiks ievainoti. Ja valdības minimālās algas loterija tiks izspēlēta, sekas var būt nepatīkamas un dots var devējam atdoties – ēnu ekonomikas palielinājumā un bezdarba procentu pieaugšanas veidolā, nemaz nerunājot par spiedienu uz pašmāju kapitāla uzņēmumiem.
No minimālās algas likmju azartspēles mirdz acis politiķiem un citiem, kas varbūt ir atrauti no reālās situācijas dažbrīd skarbuma, bet ne tiem uzņēmējiem, kuru dienaskārtībā ir tādi eksistenciāli jautājumi kā noturēšanās virs ūdens un valsts perifērijas pakāpeniska tukšošanās gan no klientiem, gan potenciālajiem strādātājiem. Protams, jautājumam ir arī otra puse, un uz to arī politiķi liek uzsvaru. To varētu nodēvēt par politisko atbildību pret vēlētājiem vai drīzāk – izpatikšanu politisko akciju celšanas vārdā. Vēlētāji pamatā lielākoties taču ir darba ņēmēji. Līdzīgi arī uzmutuļojušajās sarunās par prezidenta vēlēšanas kārtību. Tauta ir masa, tai pieder vēlēšanu zīmju vara, tāpēc arguments tai izpatikt ir būtiskāks par ikvienu citu.
Atsevišķās nozarēs atalgojuma līmeni tradicionāli nosaka minimālās algas apmērs, un tieši šīm nozarēm, kas nereti ir vietējās nodarbinātības dzinējspēks reģionos ar piecdesmit, simt vai vairāk darbinieku, minimālās algas pliķis sāpēs visvairāk. Darbiniekam izmaksājamās summas pieaugums komplektā ar socnodokli būs pietiekami sajūtams. Ja valdības pārsteidzība izraisīs atlaišanas, kost pirkstos būs jau par vēlu. Ja tas ir valdības eksperiments, lai pārbaudītu biznesa sīkstumu, ar lielu riska koeficientu jācer uz izdošanos. Ja minimālā alga tiek uztverta kā labklājība spogulis, tās līmenis nevar tikt uzspiests, pārrēķinoties reālās situācijas izvērtēšanā. Pieņēmām un cauri, tieciet nu galā ar šo limbo latiņu kā mācēdami.