DB šonedēļ varēja lasīt par nodarbinātības tendenci, darba devējiem Latvijā gadu no gada arvien vairāk «sasmalcinot» darbiniekus jeb padarot arvien sīkākus darba kolektīvus. Ir izņēmumi, taču kopējā tendence liecina par to, ka tādi uzņēmumi, kas nodarbina ievērojamu skaitu darbinieku, kļūst par teju muzejisku retumu.
Sīkie ir vairākumā. Šāda tendence varbūt pirmajā acumirklī šķiet vairāk iederīga deviņdesmitajos, kad pamira padomju mēroga ražotnes vai varbūt nākotnē, kad darba rokas un galvas arvien intensīvāk aizstās roboti un mākslīgais intelekts. Tomēr nē, šī «mode» Latvijā bija un ir bijusi ilgstoši klātesoša. Uzņēmumus nodarbināto skaita ziņā, iespējams, sadrumstalojis komercdarbības tiesiskais regulējums daudzu gadu garumā. Tomēr, visticamāk, šo fragmentācijas procesu raisījis arī dažādu faktoru kopums, kas šo tendenci padarījis par vienu no mūsu uzņēmējdarbības vides īpatnībām. Skatoties 20 gadu periodā, uzņēmumu pulciņš, kas nodarbina vairāk par 50 darbinieku, samazinājies aptuveni četras reizes līdz nepilniem diviem procentiem no visu uzņēmumu kopskaita, kas iesnieguši gada pārskatus, dodot iespēju analizēt to datus. Proporcionāli diezgan līdzīgi sarucis arī to uzņēmumu skaits, kur darbinieku skaits ir no 25 līdz 50. Tāpat vairāk nekā divas reizes apsīcis to uzņēmumu pulciņš, kur strādā 5–10 cilvēki. Uz nosacīti lielo nodarbinātāju rēķina tikmēr ievērojami pieaudzis to uzņēmumu īpatsvars, kur strādā 1–5 cilvēki. Desmit gadu laikā šādu sīknodarbinātāju skaits palielinājies par 17 tūkst. (pērn tādu bija jau 43,3 tūkst.), bet kopējais strādājošo skaits tajos pieaudzis par gandrīz 60 tūkst. līdz 138,3 tūkst. pērn. Tomēr visstraujāko kāpumu aizvadītajās divās desmitgadēs pieredzējis to uzņēmumu skaits, kur ir līdz vienam darbiniekam. Pašlaik astoņos no desmit uzņēmumiem strādā ne vairāk par pieciem darbiniekiem.
Pētījums par uzņēmumu darbiniekiem rāda pārsteidzošus rezultātus
Iespējams, darbinieku «sasmalcināšana» pamatā saistīta ar to, ka esam pārāk centīgi centušies audzēt prasības un izmaksas, kas ir uz uzņēmēju pleciem par katru darbinieku. Acīmredzot, šīs izmaiņas nav gājušas rokrokā ar ekonomisko realitāti, ar kuru jāsadzīvo biznesam. Turklāt tendences pieņemšanās spēkā liek domāt par to, ka ar laiku uzņēmums ar niecīgu nodarbināto skaitu būs norma. Kā tas korelē, piemēram, ar bezdarba rādītājiem, reemigrācijas un citiem politiķu sacerētiem plāniem, pašlaik grūti spriest. Tikmēr skaitļi ir bezkaislīgi un ļoti pragmatiski saka – laiki mainās un nodarbinātības tikumi arī. Droši vien šāda tendence nav vienīgi Latvijas problēma, tomēr ar kniepadatu uzņēmējdarbības uzplaukumu, ja tā var to saukt, būs grūti nodrošināt ražošanas attīstību vai eksporta audzēšanu. Tajā pašā laikā, ja jūrā ir tikai sīkas laiviņas, tas dod iespēju izvairīties no lielu laineru ar simtiem vai tūkstošiem pasažieru noiešanas pa burbuli ar visām no tā izrietošajām sekām. Turklāt mazie uzņēmumi ir ar potenciālu augt, tā nodrošinot turpmākas pārbīdes statistikā. Ja tā notiks, tad no «bērnudārza» darbinieki pārvietosies uz ražotnēm, un tas solītu labākas dienas tautsaimniecībai.