Septiņdesmito gadu beigās pametis Latviju, uzņēmējs un piedzīvojumu meklētājs Raimonds Dombrovskis nepievienosies tiem, kas šobrīd pamet valsti, jo ir pārliecināts - viņi bēg.
«Es arī aizbēgu, ko varu pārmest viņiem. Tas gan bija vairāk politisku apsvērumu dēļ. Tagad daudzi bēg nesakārtotības dēļ, kas gulstas uz viņu pašu atbildību, jo nav ievēlējuši pareizo valdību, nav izaudzinājuši sevi vai savus bērnus. Man bija bijība pret izglītību - kā var nepabeigt vidusskolu, jo tad es būšu dumjš un ar mani nerēķināsies, ka es neko nevarēšu izdarīt. Šobrīd izglītība vairs nav vērtība. Skatos, ir vēl studenti, kas brauc no laukiem, ved kartupeļus un nedēļām tos ēd, eļļā ceptus. Viņi būs tie, no kuriem kaut kas izaugs, viņiem nākotnē ir iespēja radīt lielas lietas, jo lielas lietas nevar izdarīt ātri un bez pūlēm. Bils Geitss teiktu to pašu - viņš savu impēriju neuzcepa divos gados, bija vajadzīga vīzija daudziem gadiem,» tā uzskata Raimonds Dombrovskis, kurš kopj savu dzīves sapni - distanču slēpošanas trasi Jaunpiebalgā, sapņo par slēpošanas maratonu, rīko ekspedīcijas uz Aļasku pie baltajiem lāčiem, dodas trakos braucienos pa kalnu upēm Kanādā un Amerikā un nodarbojas ar mazliet noslēpumainu loģistikas biznesu. Raimonds gan oponē, ka bizness nav noslēpumains, bet sarežģīts un nogurdinošs, tādēļ par to negribas izplūst detaļās, taču «par to maksā...un kā teicu - patīk».
Skarbi
«Tiem, kas tagad aizbrauc, nav lielas izredzes izsisties un dzīvot labāk, nekā viņi dzīvoja Latvijā. 98 % nekas nebūs, neko neizdarīs. Domāt, ka citur dzīve būs labāka, ir lielākā iedomība - viņi nesaprot sistēmu, uz kuru dodas, neiedomājas, ka tā ir mežonīga mašinērija ar apdrošināšanām un maksām par katru sperto soli. Absurdi domāt, ka ar to algu, ko tur saņems, sasniegs ko vairāk dzīvē - viņi būs sistēmas vergi, savu darba devēju vergi, kas nevarēs garantēt sev tālāku attīstību. Viņi smagi strādās, nedēļas nogalēs atpūtīsies un notrieks visu nopelnīto. Cepuri nost tiem, kas sūta naudu uz Latviju - tas ir viņu vienīgais attaisnojums aizbraukšanai. Viņu vieta ir Latvijā - izglītoties, veidot tādu valsti, kā vēlas. Valdība to nepropagandē, un tas ir nožēlojami,» skarbs ir Raimonds. Noskaņojums strauji mainās, runājot par Vidzemes pusi, kur viņš šobrīd mīt. «Mani kaimiņi nekur nebrauc un nedomā to darīt. Nezinu, ko šobrīd domā Rīgā, jo esmu prom no tās, esmu kļuvis par pāķi, un zinu, ko domā viņi. Te svarīga nav kvantitāte, bet kvalitāte. Kvalitāte varbūt izglābs mūs,» saka Raimonds, daloties emocijās par viņa pusē notikušu baroka mūzikas vakaru.
Nepareizi mērķi
Jautāts, vai, skatoties uz notiekošo Latvijā, šobrīd viņš nenožēlo, ka pirms divdesmit gadiem pieņēmis lēmumu atgriezties šeit, pametot iekārtoto dzīvi ASV un biatlonista karjeru, viņš stingri atbild, ka ne. Ja ir izvirzīti pareizi mērķi, tad nevajadzētu rasties pat šādām pārdomām. «Es braucu ar mērķi strādāt, bet darbs jau nekad nav padarāms - līdz pat kapa malai. To daru savā īpašumā vai tur, kur mani algo, piemēram, biju menedžeris [bobslejistam] Sandim Prūsim. Neesmu visu izdarījis perfekti, neizaudzināju bērnus tik labi, kā gribēju, taču tagad varu audzināt mazbērnus vai kaimiņu bērnus, kam nav ticis tik daudz uzmanības, kā būtu nepieciešams. Varu uzņemties ne vien morālo, bet arī finansiālo gādību, ja nepieciešams.» Viņu sāpina īstermiņa domāšana, kas vērsta tikai uz ātru peļņu, kas attiecināma arī uz pie varas esošajiem, kuri, kā ironiski nosaka Raimonds, pacenšoties sakārtot Latviju, «varētu vārīties vēl vairāk». Viņš arī ir pārliecināts, ka problēma nav tikai valdošajā uzskatā, ka visi zog, bet arī tajā, ka atbildīgās personas, lai ko darītu, nemaz neredz, ka ir arī citi, labāki risinājumi, neuzdrošinās riskēt un iet līdz galam.
Īsteno sapni
Lai arī pametis aktīvo sportu, no slēpošanas viņš nav tālu - arvien tiek uzlabota distanču slēpošanas trase Vanagkalnā Jaunpiebalgā, kas «tiek kopta kā golfa laukums», tādēļ pa to var slēpot pat tad, ja ir tikai 3 cm biezs sniegs, izveidots mākslīgs leduskalns, tiek plānots slēpošanas maratons, kas «pēc 10 gadiem būs starptautiski pazīstams un pulcēs 10 tūkst. slēpotāju». Jau tagad ir izveidoti slēpošanas ceļi uz Abrupi un uz Zosēniem, plānos izveidot ceļu uz Vec- piebalgu un «tikt līdz pat Ērgļiem».Īstenojot sapni par maratonu, Raimonds jau ir apzinājis zemes īpašniekus, vienojoties, ka daļa no šādi iegūtiem līdzekļiem nonāks viņu kabatās. Vēl gan izdomāts, vai un kādu sodu varētu piemērot zemes īpašniekiem, kas izstāsies no projekta, tādējādi izjaucot visu ieceri.
«Pat ja Latvijā vairs nekad neuzsnigs sniegs, es esmu laimīgs, jo esmu to izdarījis - man ir sava trase, uz kuru cilvēki brauc slēpot, es joprojām pats slēpoju!»
Mūs neviens neglābs
«Slēpošana ir mans dzīves mērķis, ar to naudu nevar nopelnīt. Mēs koncentrējamies uz mazu budžetu un nenormālu dārgumu nevaram piedāvāt, bet mums ir skaista daba, rīta migla, klusums, stirnas. Loģistika ir galvenā naudas pelnīšanas vieta, bet tas nav pilna laika darbs, tādēļ atliek laika ceļošanai. Ceļot man patīk, tas ļauj aiziet prom no visa, apskatīties uz problēmām no malas, ceļojot rodas idejas un griba tās realizēt,» saka Raimonds, atbildot uz jautājumu, kā to visu var savienot.
«Ceļošana maina viedokli par lielām lietām. Piemēram, daudziem ir pārliecība, ka mūs neviens neglābs. Latviešu cilvēks ir aizgājis tik tālu, ka vairs neuzticas nevienam un sāk kultivēt paniku. Bet piedzīvojumu ceļojumos ir jāstrādā komandā un jāuzticas,» saka Raimonds. Viņš galvenokārt organizē braucienus pa ASV un Kanādas upēm, laišanos ar virvēm kanjonos, dodas ekspedīcijās uz Aļasku.
Jautāts, vai ekstrēmos piedzīvojumos meties, arī dzīvojot ASV, Raimonds stāsta, ka treniņa nolūkos skrējis vairākas dienas kalnos, gājis garos pārgājienos, mēnesi ar laivu braucis pa okeānu pie Aļaskas. «Tas bija kā braukt pa kapsētu, nomirt varēja divas reizes dienā. Visapkārt lāči, vaļi, paisumi un bēgumi. Vietējie domāja, ka esmu idiots, un pat nenāca klāt, lai neparauju līdzi nāvē. Toreiz nesapratu, bet tagad gan,» saka Raimonds, atzīstot, ka viņa tagad organizētie ceļojumi un ekspedīcijas ir «kontrolēts risks, bet visu laiku kaut kas atgadās». Briesmīgākais bijis, kad dēlu gandrīz saplosījis baltais lācis.
«Brauc tie, kas negrib braukt uz hoteļiem, grib nokļūt tur, kur normāli nevar nokļūt, brauc mednieki, kurus interesē dzīvnieki pat tad, ja tos nedrīkst nošaut, brauc makšķernieki, kuriem vajag tieši to zivi, brauc cilvēki, kas grib redzēt eskimosus,» savus klientus raksturo Raimonds, norādot, ka nevajag domāt, ka brauc tikai ļoti turīgi cilvēki - viena ekspedīcija, kas ilgst ap mēnesi, vidēji maksā 1100 līdz 7000 Ls.