Par algām, kādas Latvijā maksā, šurp brauktu tikai ārzemēs caurkritušie profesori, laikrakstam Latvijas Avīze sacījis Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūta direktors, asociētais profesors Māris Turks.
«Stenfordā stažierim ar doktora grādu, kurš tikai asistē profesoram, maksā 37 līdz 38 tūkstošus ASV dolāru lielu stipendiju gadā. Turklāt nodokļus no tās neatvelk. Latvijas partijas priekšvēlēšanu debatēs solīja, ka aicinās šurp ārvalstu profesorus, lai vietējiem būtu konkurence. Par kādu naudu tad aicinās? Šveicē asociētā profesora alga ir 18 000 franku vai aptuveni 9000 latu. «Pilnais» profesors saņem vēl vairāk. Vienam ārzemju profesoram varbūt mūsu augstskolas algu arī «sakasītu». Bet kāda jēga? Lai nodrošinātu konkurenci, vienu ārvalstu profesoru taču vajadzētu katrā fakultātē vai pat studiju programmā. Par algām, kādas te maksā, šurp brauktu tikai ārzemēs caurkritušie profesori, bet vai tādi mums vajadzīgi? Ārvalstu profesori pie mums brauks tikai gadījumā, ja spēs iegūt arī finansējumu pētījumiem. Var jau prasīt naudu no Eiropas fondiem, bet tad tik un tā vajag naudu līdzfinansējumam. Manam Šveices profesoram, pie kura biju doktorantūrā, bija aptuveni 120 000 latu gadā pētījumiem nepieciešamajām iekārtām vien. Es nemaz nerunāju par algām 20 cilvēkiem! Vai Latvijā ārvalsts profesors ko tādu dabūtu? Turklāt viņi brauktu šurp tikai tad, ja varētu rēķināties ar ko vairāk nekā universitātē, kur jau strādā,» uzskata M. Turks.
Atbildot uz laikraksta jautājumu: «Doktora grādu esat ieguvis Šveicē, pēc tam stažējies ASV. Kas jums lika atgriezties?», viņš sacījis: «Te tomēr ir manas mājas. Rietumu akadēmiskajā sabiedrībā, lai tiktu augstu, jābūt vai nu superizsitējam vai superģēnijam. Es neesmu ne viens, ne otrs. Tur valda milzu konkurence. Turpretī te es, ja vien vēlētos, varētu laist muļķi.
Turklāt Rietumos austrumeiropietim, lai viņu uztvertu nopietni, sevi jāpierāda divreiz. Nepietiek ar to, ka esi tikpat labs kā viņi. Nevajag domāt, ka mūs tagad ņems nopietni tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā! Tur, lai sevi pierādītu, man būtu jāstrādā 24 stundas diennaktī, te pietiek ar 12 stundām.»
Šveicē uz laboratoriju nācu ap astoņiem deviņiem rītā, bet ātrāk par desmitiem vakarā neviens negāja mājās, stāstījis M. Turks.