Faktiski visu savu darba mūžu nostrādājis Latvijas drošībsargājošo ieVistu zagļi un cilvēki hūtēsstāžu vadošos amatos, bijušais kriminālpolicijas šefs Aloizs Blonskis ir uzkrājis pamatīgu informācijas bagāžu par bēdīgi slavenajiem reketa laikiem, par savulaik vareno uzņēmumu skumjo likteni, kā arī mūsu politisko un ekonomisko eliti.
Arvien biežāk izskan, ka līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos attiecībā uz noziedzības pieaugumu Latvijā varētu atgriezties deviņdesmito gadu līmenis. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
Domāju, ka deviņdesmitie gadi vairs neatgriezīsies – tas viss bija citādāk.
Kādas ir galvenās atšķirības?
Pašreiz Latvija ir neatkarīga valsts Eiropas Savienībā, bet deviņdesmitajos mēs vēl labu laiciņu bijām daļa no Padomju Savienības pat vēl pēc neatkarības atgūšanas.
Precīzi vienu gadu...
Nu... Juridiski vienu gadu, bet faktiski jau ilgāk. Riktīgas robežas nebija, šeit atradās milzīgs daudzums cilvēku, kuri vēlākos gados aizbrauca no Latvijas. Tagad gan noziegumus šeit izdara cilvēki no citām valstīm – Vācijas, Itālijas utt., kuri tos ir paveikuši kopā ar mūsējiem bāleliņiem. Protams, mūsējie savukārt tiek aizturēti Vācijā, Itālijā un «sēž» turienes cietumos. Tāpat atšķirība ir tehniskajā progresā. Kāds no Romas varenajiem savulaik teica – jo augstāks valstī ir izglītības un progresa līmenis, jo augstāku vilni sit arī noziedzība.
Tātad sanāk, ka noziedzības riska līmenis ir vēl augstāks, nekā bija deviņdesmitajos?
Ulmaņlaikos, trīsdesmitajos gados noziedzības līmenis bija visai mazs, un tas auga, līdz 1940. gadā tas bija izlīdzinājies ar to, kas notika Rietumvalstīs. Pēc kara noziedzības līmenis bija ļoti augsts no 1945. līdz 1949. gadam, taču pa to laiku norisinājās represijas, demokrātijas apspiešana, un rezultātā arī noziedzība tika iedzīta pagrīdē – lielai daļai noziegumus pat nebija iespējams izdarīt, jo viņi «sēdēja» vai nu kaut kur tepat, vai arī Sibīrijā. Daudzi noziedznieki bija neitralizēti.
Astoņdesmitajos gados Latvijā tika reģistrēti līdz 7 000 noziegumu gadā plus ekonomiskie noziegumi, kas tika reģistrēti atsevišķi OBHSS. Kolīdz sākās Gorbačova laiks, sākās demokrātija, brīvāks palika attīstības līmenis, mēs sākām augt un jau deviņdesmitajos gados mēs izaugām līdz 40 000 kriminālnoziegumiem gadā. 1994. gadā šis skaitlis sasniedza 60 tūkstošus gadā. 1939. gadā Latvijā tika izdarītas 136 slepkavības, turklāt šajā skaitlī ietilpa arī autoavārijas, kuru rezultātā bija iestājusies cilvēka nāve. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija līdz 200 slepkavībām gadā, bet 1994. gada to bija jau ap 600. Šajā skaitlī ietilpst gan sadzīviskās, gan laupīšanas, gan arī atriebības nolūkā.
Pasūtījuma slepkavības?
Pasūtījums ir izpildīšanas veids, kam var būt dažāds motīvs. Sieva var «pasūtīt» vīru, tāpēc, ka viņš ir aizgājis pie mīļākās. Tāpat var būt situācija, ka jūs man neatdodat parādus, un samaksāju kādam, lai viņš jūs iekausta, bet viņš pārcenšas un iekausta tā, ka cilvēks aiziet pie dieviem. Sadzīvisko slepkavību skaits būtiski nekāpj, taču strauji ir pieaugušas bruņotas laupīšanas un tamlīdzīgas lietas. Tātad kaut kādu iemeslu dēļ mantisko noziegumu skaits pieaug. Raugoties uz mantisko noziegumu svarīgumu, piecdesmitajos gados mums pārsvarā bija zādzības – tika zagtas vistas, baloži, truši utt. Speciāla milicijas nodaļa Rīgā bija, kas nodarbojās tikai ar veļas zādzību atklāšanu. Toreiz daudz tika zagta veļa, kas bija izmazgāta un izkārta bēniņos žāvēšanai. Tagad droši vien esat dzirdējis, ka (Valsts policijas priekšnieks Aldis) Lieljuksis saka – tas nemaz nav krimināls, bet gan administratīvs noziegums.
Starp citu, kā Jūs raugāties uz policijas rīcību, pieverot acis uz tā saucamajiem mazajiem noziegumiem?
Tas nav pieņemami. Redziet, man kā cietušajam ir ļoti svarīga arī mazā nozagtā summa. Uzskatu, ka par šādiem mazajiem noziegumiem jāpiemēro nevis administratīvs sods, bet gan arests. Taču es arī saprotu, kāpēc šobrīd to negrib darīt – nav jau, kur «sēdināt». Mums nav ne aresta telpu, ne arī naudas, par ko tādas uzcelt.
Noziedzības līmeņa kritums bija vērojams no 1996. līdz 2005. gadam, neraugoties uz to, ka bija gan latentie, gan arī ekonomiskie noziegumi. Savukārt, lasot presē to, kas notiek šobrīd, jāteic – nekad vēl nebija bijis tā, ka cilvēks ar automašīnu brauktu iekšā veikalā un censtos izvest laukā visu, kas tur ir.
Šobrīd ir pieaudzis dažādu laupīšanu skaits. Vai pieļaujat, ka varētu atgriezties rekets, izspiešanas?
Runājot par laupīšanām, jāteic, ka idejas tiek aizgūtas no televīzijas un daudzajām kino zālēm. Katru dienu skatos televīziju, un dažādas iespējas tur tiek piedāvātas visu laiku – jābūt tik drosmei, lai to visu realizētu. Patiesībā vajag tikai cilvēku ar morālu kritumu. Nupat skatījos vienu filmu, kur viens cilvēks atslēdz ēkai elektrību, bet pārējie iet iekšā un ņem naudu. Septiņdesmito gadu beigās arī mūsu bāleliņi bija izdomājuši kaut ko līdzīgu. Toreiz Jēkabpils rajonā daži cilvēki bija izdomājuši, ka vajag visā pilsētā atslēgt strāvu, izslēdzot «rubiļņiku». Viens to izdarīja, bet pārējie ar kravas automašīnu piebrauca pie vajadzīgās ēkas un kāpa iekšā pa logu... Tā grupa gan tika aizturēta. Tādu piemēru ir daudz.
Šāda veida noziegumu daudzums augs. Mums Latvijā ar noslieci uz nozieguma izdarīšanu ir vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Mēs varam gaidīt, ka viņi, dzirdot, ka vienā vietā ir izdevies izraut seifu no veikala un policija neko nevar atrast, nospriež – kāpēc gan mēs to nevarētu darīt?! Līdz ar to šie noziegumi aug. Šāda veida pārkāpumus pirmie Latvijā sāka veikt mūsu draugi lietuvieši: tā ir viņu metodika – arī padomju gados viņi brauca pie mums pēc seifiem. Tagad arī vietējie to ir uzķēruši. Te princips darbojas līdzīgi kā ar Pūres ievārījumu.
Kas tas ir par principu?
Pūre savulaik ļoti daudz uz Japānu eksportēja zemeņu ievārījumu – viņiem dikti garšoja. Tagad japāņi ar mums vairs neslēdz līgumu. Izrādās, ka viņi bija atbraukuši uz šejieni, padzīvojuši trīs dienas, nošpikojuši recepti un tagad vāra paši.
Un tomēr – vai, jūsuprāt, pastāv risks, ka šeit varētu atgriezties reketa laiki?
Tāds rekets, kāds bija deviņdesmitajos gados, faktiski nekur vairs nav. Toreiz bija noteikta kategorija cilvēku, kas aplika ar «nodokli» visus uzņēmējus, kam ir kaut kādi ienākumi. Piemēram, ja kāds kioskā tirgoja alu, viņam bija jāmaksā «jumtam» mēnesī 30 lati. Jo lielāks bija uzņēmums, jo lielākas summas bija jāmaksā, turklāt šie aprēķini bija ļoti precīzi. Noziedznieki piekļuva banku datiem – paskatīties, kāda ir naudas plūsma utt. Aizturot šīs noziedznieku grupas, mēs atradām dažādas banku izdrukas. Tādējādi bija grūti melot, stāstot bandītiem, ka naudas nav. Tā varēja tikai dabūt pa purnu, rēķināties, ka aizvedīs uz kādu garāžu un karinās ar kājām gaisā tik ilgi, kamēr cilvēks būs ar mieru maksāt. Laika gaitā izveidojās situācija, ka šādam reketam neviens pat īsti nepretojās, jo nevienam negribējās tikt piekautam vai dabūt lodi pierē.
Rekets beidzās deviņdesmito vidū, kad valstī tika sakārtota nodokļu sistēma, bet dažādas noziedznieku grupas «sasēdinātas». Līdz tam visa valsts bija sadalīta noteiktās teritorijās, katrai no tām bija savs brigadieris, kas tālāk jau atskaitījās vēl augstākai priekšniecībai. Lielie reketa dūži jau neko paši nedarīja, bet nauda ieplūda viņu kontos. Rezultātā viņi sāka ieguldīt naudu un nodarboties ar legālo biznesu.
Tas nozīmē, ka daļa no pašreizējiem visnotaļ solīdajiem uzņēmējiem ir bijušie reketa organizatori?
Jā. Tagad viņi ir kārtīgi cilvēki, kas staigā ar šlipsi un hūti, kā arī lakotās kurpēs un brauc ar mersedesu. Daļa no viņiem ir kļuvuši par miljonāriem. Jāuzsver – paši ar savām rokām šie cilvēki neko sliktu nav darījuši. Runājot par pašreizējo situāciju, jāteic, ka lielākie riski ir saistīti ar biznesa pārdalīšanu un parādiem. Smagie noziegumi, kas notiek tagad, šaušanas, piemēram, (Ellas) Ivanovas lieta… Tas viss ir saistīts ar īpašuma pārdalīšanu – kāds kādam ir parādā, kāds kaut ko nav atdevis utt. Tomēr vairs nav tā, ka kāds prasītu atdot neesošus parādus, kā tas bija savulaik.
Tātad var teikt, ka ir beidzies reketa, bet sācies – parādu piedziņas laiks?
Faktiski tā ir. Tas viss arī notiek citādākā veidā, nekā bija deviņdesmitajos gados. Ir gan arī jāsaprot, ko tad nozīmē jēdziens «rekets» – tā ir piespiešana kaut ko atdot. Ja kādreiz prasīja atdot to, ko nekad neesat aizņēmies, tad tagad pieprasa reālu parādu atmaksu. Ir taču daudzi tādi, kas riskē un kredītus ņem nevis bankā, bet gan no privātpersonām. Nesaņemot laikā aizdoto naudu, vieni vēršas tiesā, bet citi – pie noziedzīgiem grupējumiem, apsolot viņiem 10 vai 15% no piedzītās summas. Ar kādām metodēm parādi tiek piedzīti, tā jau ir attiecīgā grupējuma, nevis aizdevēja problēma. Šādi noziegumi šobrīd ir pietiekoši daudz un tiem ir tendence pieaugt.
Domāju, ka augs arī dažādu sīku mantisku noziegumu skaits, respektīvi, zādzības. Atkal atgriezīsimies pie vistu zagšanas laika. Pašreizējā situācijā tas gan var būt kaut kas neierasts. Agrāk mēs ļoti labi zinājām, kas tās vistas zaga. Ja kādam bija nozagta vista vai trusis, zinājām, kurās adresēs vainīgos meklēt, un faktiski vienmēr bija tā, ka kādā no pārmeklētajām vietām nozagtā vista jau vārījās katlā. Tāpat zaga arī kartupeļus, ābolus… Nu… Kurš tad ābolus nav zadzis? Jārēķinās arī, ka pieaugs zādzības no pārtikas veikaliem. Turklāt parasti jau zog nevis šņabi par pieciem, bet gan konjaku par 100 latiem.
Runājot par vistu zagļiem, jūs minējāt, ka milicijai bija zināms, kur meklēt vainīgos. Vai tas nozīmē, ka arī šobrīd policijas darbinieki zina, kuri nodarbojas ar nelikumīgu parādu piedziņu?
Praktiski jau viņiem tas būtu jāzina. Problēma gan ir apstāklī, ka Latvijā faktiski ir likvidēts iecirkņa inspektora postenis. Rīgā tādu faktiski vairs nav. Šāda inpektora pārziņā parasti bija ap 2 000 iedzīvotāju, un viņam bija jāzina, kurš kurā iecirknī dzīvo, kur mitinās agrāk sodītie, dzērāji, narkomāni, ar nosliecēm uz psihiskām problēmām. Zagļi jau parasti tālu neiet. Nu nedodas zagļi no Pārdaugavas uz Juglu un otrādi. Jā, pavisam cita lieta ir Vecrīga… Aizejiet paskatīties, kas notiek uz tās ielas, kam tagad pa virsu ir stikla jumts – tur sēž prostitūtas, dažādi hipiji, «bomži» utt. Viņi tur ir katru dienu. Būtu tikai normāli, ja Vecrīgai būtu savs iecirkņa inspektors, kurš zinātu, kas ir tie cilvēki, kuri tur apgrozās, kam būtu tur savi ziņotāji.
Man savulaik bija ziņotāji visos lombardos un komisijas veikalos. Šo iestāžu vadītāji nevarēja neziņot, jo viņi paši nekad bez pārkāpumiem nestrādāja. Mēs caur pirkstiem skatījāmies uz viņu mahinācijām, bet par to viņiem bija mums jāziņo. Ja no rīta tika izziņots, ka ir notikusi kāda zādzība, es zvanīju uz šiem veikaliem, izstāstīju, kas ir nozagts, un pieteicu, lai informē mani, ja kāds kaut ko tādu atnes. Tagad nekā tāda praktiski nav. Šobrīd jau arī ziņotājus ir grūti dabūt. Agrāk mēs maksājām cilvēkiem 5 rubļus par katru ziņojumu un viņš bija par to priecīgs, jo par to varēja nopirkt polšu un siļķi. Tagad neviens par 5 latiem ziņot negrib, turklāt naudas šādam mērķim nemaz nav. Turklāt šobrīd, ja cilvēks iet mācīties uz Policijas akadēmiju, viņš tēmē uz darbu prokuratūrā vai KNAB – tur algas ir lielākas, nekā policijā.
Daļa deviņdesmito gadu laika reketieru toreiz tika aizturēti un nonāca ieslodzījuma vietās. Šobrīd ir laika periods, kad viņiem būtu atkal jānonāk «uz brīvām kājām». Vai nesaskatāt šajā apstāklī zināmu risku?
Domāju, ka pie tāda veida reketa, kāds bija deviņdesmitajos, viņi vairs neķersies. Nu varbūt viens otrs mēģinās kaut ko darīt, bet nedomāju, ka atkal izvērsīsies reketa problēma – tas laiks ir pagājis. Redziet, nekas daudz jau no tiem reketieriem vairs nav palicis pāri – liela daļa no viņiem ir apšauti, apsisti… Dažādu iemeslu dēļ. Bojā ir gājusi vismaz puse – gan savstarpējās kaujās, gan lietojot narkotikas utt. Savukārt tiem, kam izdevās legalizēties, tagad ir pavisam citas iespējas.
Varat pateikt, cik pašreizējos uzņēmējos jūs atpazīstat bijušos reketa laiku bosus?
Man nav šādas uzskaites, bet… No tiem, kas bija mums zināmi… Nu daži desmiti tādi ir. Piemēram, no tiem, kas bija tā saucamajā Haritonova grupā, liela daļa ir apšauti. Kad Haritonovs «iznāca», nost šauti tika viens pēc otra – septiņi vai astoņi cilvēki. Kāpēc viņus nošāva? Viņi bija iztērējuši kases naudu.
Par drošības iestādēs strādājošajiem mēdz teikt, ka nav bijušo un esošo drošībnieku, policistu, bet ir tikai dzīvie un mirušie. Kāda šobrīd ir jūsu saistība ar drošībsargājošajām institūcijām? Cik lielā mērā sekojat līdzi notiekošajam šajā jomā?
Nu... Jau astoņus gadus esmu pensijā. Pa šo laiku daudzi, ar kuriem savulaik strādāju kopā, ir vai nu aizgājuši no policijas, vai arī apmiruši. Jaunos, kas tagad ir atnākuši strādāt, es nepazīstu. Viņi mani zina, bet es viņus – ne. Drošības iestādēs pie mums morālais klimats vairāk ir vērsts uz materiālo pusi. Ir trīs kategoriju darbinieki, kas tur strādā: apmēram 30 līdz 40 % ir patrioti, ap 30 % ir karjeristi, bet pārējie tur dodas strādāt kaut kādu savtīgu apsvērumu vadīti. Piemēram, padomju gados neskaitījās nekāds pārkāpums, ja milicis iegāja bufetē, izdzēra kausu alus un nesamaksāja. Rīgas tirgū savulaik bija tāds majors Cipe... Viņš no rīta uz darbu devās ar lielu tukšu koferi, bet vakarā mājās jau gāja ar pilnu. No rīta viņš šo portfeli atstāja gaļas paviljonā, pēcpusdienā aiznesa uz piena paviljonu... Šādu darbinieku milicijā bija no vienas vietas.
Kāda šajā jomā ir situācija ar mūsdienu policijas vadību Latvijā?
Jautājums vairāk ir par to, cik lielā mērā policijas vadība šobrīd ir politizēta. Viņi mūsu politiķiem vienā otrā gadījumā var kaut ko piedot vai nepiedot. Piemēram, Ekonomikas policijā ir vesela virkne dažādu materiālu. It kā trīs dienu laikā katrs šāds materiāls ir jāizskata un jāpieņem lēmums – rosināt vai nerosināt kriminālprocesu. Ja process tiek ierosināts, nekur nav teikts, cik ilgā laikā ir jāvirza tālāk. To var virzīt tālāk ātri, bet var arī turēt atviktnē. Var kaut ko lēnā garā tur darīt, bet principā jau neko. Bet var visu izdarīt arī trīs dienu laikā, arestējot un iesēdinot vainīgos. Tas pats ir prokuratūrā un citās vietās. Labi gribot, lietas var novilkt arī līdz noilgumam. Uzreiz gribu teikt, ka kriminālpolicijā kaut ko tā novilkt ir grūti. Kaut ko var neizdarīt noilguma pēc.
Viena sasaukuma laiku bijāt Rīgas domnieks...
Tas bija ļoti interesants darbs, jo uz visu varēja paskatīties no otras puses. Protams, man jau pirms tam bija informācija par to, kas un kā tur notiek, bet vienalga bija interesanti. Domāju, ka visās valstīs tas notiek vairāk vai mazāk vienādi. Piemēram, ja mēs runājam par itāļu mafiju, viņi piecreiz vairāk ņem kukuļus un desmit reizes vairāk taisa mahinācijas. Bet viņiem tas jau ir tāds kā dzīvesveids.
Interesants jautājums ir – kas ko šodien mūsu valstī ražo. Es saprotu, ka valsts zina tos uzņēmējus, kas maksā nodokļus, bet kā ir ar tiem, kas nemaksā? Piemēram, aizbrauciet uz VEF... Vienā pusē ir Domina, to var atstāt mierā, bet kas ir otrā pusē? Kas tur ko ražo? Tur var saražot atombumbu, šņabi, cigaretes utt. Neviens nezina, kas tur notiek. Esmu mēģinājis prasīt saviem bijušajiem kolēģiem par tur notiekošo, bet viņi man atbildēja – mēs tur neejam, jo mūs tur nelaiž. Tāpat jautājums ir par to, kas notiek vagonu rūpnīcā? Kad es biju domē, pēdējā tā sasaukuma gadā mums tur atradās tāds speciālists (Rīgas domes deputāts Aivars) Kreituss, kurš mēģināja nodibināt jaunu akciju sabiedrību, kas ražotu vagonus. Dome to akceptēja, bija sagatavoti dažādi līgumi kopā ar ukraiņiem, bija cilvēki, kas teica, ka jau pēc gada tos vagonus sāks ražot.
Tagad ir pagājuši jau vairāk nekā četri gadi, bet neko vairāk par to visu neesmu dzirdējis. Visas šīs rūpnīcas sagataves, kas bija sataisītas vēl no vecajiem vagoniem, vienā naktī pēkšņi pazuda. Policijā tika ziņots par zādzību, ka viss esot nozagts vairāku miljonu latu apmērā, izlaužot rūpnīcas sienu Čiekurkalna pusē. Visa tā bagātība bija vairāki tūkstoši tonnas metāla – lai pa to šķirbu šo metālu dabūtu laukā, vajadzētu piecus gadus. Tātad ir skaidrs, ka izveda pa vārtiem. Apsardze, kas tos sargāja, pratināšanā stāstīja, ka neviens neesot nevienu stienīti iznesis. Tā tas viss arī aizgāja. Pēc tam tika paņemts kredīts, lai to visu atjaunotu... Tur bija grāmatvede Ivanova, kura aizgāja uz banku, paņēma naudu, salika portfelī, aizbrauca uz Krieviju un tur pazuda ar galiem. Nekas nenotiek arī velosipēdu rūpnīcā Sarkanā zvaigzne, bet jautājums ir par to, kur tad palika visa tā tehnika, kas tur bija. Šeit velosipēdus gatavi ražot bija ķīnieši, bet nevienu tas neinteresēja. Tajā pašā laikā mēs priecājamies, kad kaut kur tiek atvērta rūpnīca četrpadsmit strādājošajiem. Mums vairāk vajag domāt nevis par to, kuru partiju valdībā likt, bet gan pasēdēt ekonomikas ministram kopā ar uzņēmējiem un atrast iespēju, ko iesākt ar lielajām rūpnīcām, lai tur varētu ražot.
Kā jūs redzat 13. janvārī notikušos grautiņus Vecrīgā, kuru rezultātā cieta Saeimas ēka, Latvijas Balzama veikals, kafejnīca, bibliotēka?
Manuprāt, tas bija stihisks pasākums. Jāņem vērā, ka tādas lietas notiek daudz kur pasaulē, un mēs parasti par to tīksmināmies. Nedomāju, ka šajos grautiņos bija kaut kas politisks. Kas attiecas uz policijas darbu tajā pasākumā… Tie policisti, kas tur bija, pildīja pavēles. Par to, kādas bija šīs pavēles, jums jāprasa to devējiem. Cik zinu, policija tam, kas tur notika, nebija gatava.