Eiropas Parlamenta pasūtītajā institūta RAND Europe pētījumā minēts, ka korupcijas dēļ Latvija katru gadu zaudē no 3,4 miljardiem eiro līdz 5,08 miljardiem eiro. Ministru prezidents, savukārt, minējis, ka tas nav iespējams, ņemot vērā, ka valstī ir tikai 7 miljardu budžets. Manuprāt, precīzos korupcijas apmērus nezina ne minētais institūts, ne valdība. Es nenoliegtu tos rezultātus, ko ir nosaucis institūts RAND Europe, jo tie tomēr ir balstīti uz konkrētām metodoloģijām.
Šādos pētījumos kļūdas koeficients ir pietiekami zems. Politiķu izteikumi par korupciju, lai paliek viņu pašu ziņā, bet mēs nevaram tik vienkārši apgalvot, ka ēnu ekonomikas apmēri nav tik lieli, jo budžets kopumā ir salīdzinoši neliels. Raugoties no kriminoloģijas aspekta, jāsaprot, ka valstī ir divas paralēlās dzīves, divi paralēli budžeti – valsts un ēnu ekonomikas. Turklāt, proporcija var būt par labu valsts budžetam, un tikpat labi – ēnu ekonomikas budžetam.
Korupcijas apmērs nav jauna problēma
Pēdējos gados dažādos ziņojumos no starptautiskajām organizācijām, t.sk. no OECD, Latvijā ir identificēta naudas atmazgāšanas problēma un t.s. netīrās naudas salīdzinoši lielā ietekme. Taču tendences liecina, ka situācija uzlabojas, un nelikumīgo darījumu apjomi sarūk. Un, lai gan šajā jomā joprojām ir veicami daudz uzlabojumi, apkarošanas pasākumi ir kļuvuši mērķtiecīgāki.
Starptautiskajā pētījumā minēts, ka lielākie korupcijas riska faktori Latvijā saistās tieši ar publiskajiem iepirkumiem un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas - tās ir jomas, kurās patiešām ir augsts riska līmenis, bet tās nebūt nav vienīgās. Šajā kontekstā ir būtiski saprast, kāpēc šajās jomās pastāv tik augsts risks? Kāpēc ir tik populāri izmantot t.s. ārzonu kompānijas, par kurām šobrīd tiek aktīvi runāts saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un koruptīviem noziegumiem? Nav jābūt lielam ekspertam, lai izdarītu secinājumu, kāpēc Latvijā ir šāda situācija ar korupciju.
Dzīvojam sistēmā, kurā šādas lietas ir pieņemamas
Runājot par korupciju valsts iestādēs, es tomēr aicinātu nevispārināt, lai gan, raugoties ilgākā laika griezumā, noteikti ir vērts pārskatīt tās vērtības, kas tiek piekoptas un kļuvušas par normu uzņēmējdarbības vidē. Ilgu laiku ir ticis popularizēts viedoklis, ka ārzonu kompāniju izmantošana nav nekas slikts, kam it kā varētu pat piekrist, ja vien nebūtu zināmi mērķi, kāpēc cilvēki to dara. Šobrīd dzīvojam sistēmā, kurā šādas lietas ir pieņemamas, turklāt, netiek īstenotas likumdošanas iniciatīvas, kas varētu likt šķēršļus šādai situācijai. Likumdevēju iniciatīvas trūkums ir spilgts signāls uzņēmējiem, ka to drīkst darīt.
Ārzonu kompāniju plašais piedāvājums
Salīdzinot situāciju Latvijā un Skandināvijā, mēs redzam, cik asi un aktīvi reaģē dažādas Skandināvijas finanšu institūcijas, nosodot šādu rīcību, Latvijā šāda reakcija nav izplatīta. Latvijas informatīvajā telpā tiek piedāvāta virkne ieteikumu, kā optimizēt nodokļus. Latvijā ir virkne rezidentu, kas piedāvā izmantot ārzonu kompāniju pakalpojumus. Zināmā mērā šeit var vilkt paralēles ar kredītu krīzi, kas pirms pāris gadiem satricināja Latviju, proti, bija tik daudz un dažādi kredītu piedāvājumi, ka daudzi ļāvās kārdinājumam un uzņēmās kredītsaistības, sakot, kā gan var neņemt, ja jau tik aktīvi piedāvā. Šobrīd t.s. ārzonu nodokļu paradīzes piedāvājums ir tik plašs un vilinošs, ka par to izmantošanu aizdomājas pat tādi uzņēmēji, kuri apgrozījums, iespējams, pat nav tik liels. Ārzonu kompānijas ir kļuvušas par pastāvīgu biznesa nišu, kurā plašais piedāvājums tikai vairo pieprasījumu.
Korupciju valsts iestādēs nevar vērtēt tik viennozīmīgi, jāsaprot, ka tā var pastāvēt dažādos līmeņos. Vidējā līmenī amatpersonu korupcija sasaistās ar uzņēmējdarbību, taču pats bīstamākais ir augstākais līmenis, kad tā saistās ar politiskajiem lēmumiem. Tā ir amatpersonu korupcijas galējā forma.
Ja mēs raugāmies no korupcijas apkarošanas viedokļa, Latvija ilgstoši atrodas vienā un tajā pašā krīzes punktā – nav nekāds noslēpums, ka dažādas starptautiskās institūcijas Latvijai regulāri atgādina par nepilnībām finanšu sektorā.
Darbinieku rotācija nav risinājums
Atbildīgo iestāžu darbu un centienus uzlabot rezultātus korupcijas un citu ekonomisko noziegumu novēršanā var atspoguļot ar pavisam vienkāršu piemēru – iedomājaties, ja darba devēju neapmierina šofera darbs, viņš, nevis nomaina pašu šoferi, bet nopērk citu automašīnu, cerot, ka tas sniegs rezultātu. Tāda ir arī prakse valsts iestādēs – tiklīdz neapmierina kādās iestādes darbība, uzreiz runājam par tās reorganizāciju, kā piemēram, gadījumā ar VID. Tagad plaši tiek runāts par darbinieku rotāciju, struktūru apvienošanu u.tml., nesaskatot pamatproblēmu. Šādas reorganizācijas palīdz tikai īstermiņā, kā arī rada priekšrocības vienam vai otram politiskajam spēkam, taču ilgtermiņa rezultātu tas nesniegs. Kļūdas vienas vai otras amatpersonas darbībā nav iemesls reorganizēt visu iestādi.
Prevencija, nevis cīņa ar sekām
Es aicinātu vairāk domāt par preventīviem pasākumiem, proti, kā agrīnā stadijā identificēt riska faktorus, kā monitorēt iestādes darbu, piemēram, veidojot iestādes «iekšējās izmeklēšanas biroju», ja tāds vēl nepastāv, vai arī stiprināt jau pastāvošo struktūru kapacitāti, nevis cīnīties ar sekām. Šāds birojs lielākajās valsts iestādēs palīdzētu jau agrīnajā stadijā identificēt iespējamos koruputīvos, kā arī finanšu un ekonomisko noziegumu riskus. Ir būtiski apzināties savlaicīgas rīcības nozīmi, mēs nevaram gaidīt, kad valsts vienā dienā pamodīsies un sapratīs, ka cīnīties tikai ar sekām ir bezjēdzīgi. Koruptīvie, finanšu un ekonomiskie noziegumi notiek katru dienu.
Lai mazinātu ekonomisko noziegumu līmeni, būtiski radīt pārdomātu finanšu un kredīta iestāžu darbības uzraudzību. Šeit aicinātu padomāt, vai ir pareizi, ka visa atbildība par šīm iestādēm ir uzlikta uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pleciem? Vai pareizāk nebūtu lielāku uzsvaru likt uz Kontroles dienestu, kā galveno atbildības nesēju? Tieši viņiem būtu jāuzņemas atbildība par tiem naudas atmazgāšanas gadījumiem, kas notiek finanšu un kredīta iestādēs. Finanšu un kapitāla tirgus komisijai tas ir viens no pienākumiem, taču Kontroles dienestam – vienīgais.
Lai gan šobrīd sabiedrībā valda liels satraukums par korupcijas gadījumiem valsts iestādēs, jāatzīmē, ka, gadiem ejot, situācija uzlabojas gan korupcijas novēršanas, gan apkarošanas jomā. Protams, var diskutēt par to, cik ātri un efektīvi tas notiek, taču gribētos uzsvērt, ka gadījumā, ja to kapacitāti, ko ieguldām seku likvidēšanā, mēs novirzītu prevencijā, rezultāti būtu nesalīdzināmi labāki.
