Nesen kā iznākušais pētījums par ēnu ekonomiku Baltijā rāda, ka pērn ēnu ekonomikas daļa Latvijā veidoja 22,9% no IKP, kas ir par 3,6 procentpunktiem mazāk, nekā 2022. gadā (26,5%)1. Šis ir viens no retiem gadījumiem pēdējo gadu laikā, kad ēnu ekonomika samazinās.
Tas noteikti vēl daudzkārt tiks pieminēts politiķu un lēmumu pieņēmēju diskusijās par un ap Latvijas ekonomiku un nodokļu politiku. Tomēr kļūdaini būtu pieņemt, ka ēnu ekonomikas problēma Latvijā ir atrisināta, un tagad tā pati no sevis, izrādot augstu pilsonisko apziņu un godaprātu, gadu pēc gada turpinās ievērojami samazināties. Ja nebūs mērķtiecīgu soļu no valsts un mūsu sadarbības partneru – uzņēmēju puses, tostarp realizējot Ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā ietvertos pasākumus, ēnu ekonomika labākajā gadījumā nepalielināsies, bet sliktākajā … atsāks palielināties. Šobrīd šajā pelēkajā ekonomikā potenciāli slēpjas arī daļa no Latvijas Bankas aplēstajiem 25 tūkstošiem potenciāli kreditējamo uzņēmumu.
Diskusijā, kas bija veltīta jaunākajiem ēnu ekonomikas datiem, izskanēja vairākas versijas par minētā samazinājuma iemesliem. To vidū, – kovida radīta ietekme (darbinieki pieprasīja maksāt legālas algas, lai varētu saņemt valsts atbalstu); stabilitātes sajūtas atgriešanās uzņēmējos un uzņēmēju labā griba, kuri paši ir nolēmuši “legalizēties”; Latvijas ekonomikas “atslēgšanās” no Austrumu tirgiem, kas ir mainījis domāšanu un prioritātes un daži citi iespējamie iemesli. Vairumā gadījumu ēnu ekonomikas samazināšanos var skaidrot ar faktoriem, kas ir mazāk saistīti ar valdības lēmumiem un politikas maiņu, piemēram, mērķtiecīgi apkarojot aplokšņu algas. Tas nozīmē, ka pastiprinot valsts rīcību, uzņēmējiem sadarbojoties rīcības īstenošanā realizējot, piemēram, Ēnu ekonomikas apkarošanas plānā minētās aktivitātes, ēnu ekonomiku varētu samazināt vēl vairāk. Tā ir laba ziņa uzņēmumiem un valstij kopumā, jo visu nodokļu nomaksa un slēptas nodarbinātības izskaušana ir faktori, kas ļauj uzņēmumiem pretendēt uz finansējuma piesaisti to attīstībai, ambiciozāku plānu īstenošanai. Citiem vārdiem, – ārpus ēnu ekonomikas ir daudz lielākas iespējas attīstīties un augt lielākiem, veselīgākiem un bagātākiem, nekā esot pelēkam.
Riskējot kļūta banālam (banalitātei ir viena laba īpašība, tā gandrīz vienmēr ir pareiza) atkārtošu – bankas Latvijā ne reizi vien ir apliecinājušas gatavību būtiski kāpināt kreditēšanu, ja vien būtu vairāk kreditējamu uzņēmumu. Viens no šķēršļiem allaž ir bijusi nodokļu konsekventa un neatlaidīga (ne)maksāšana, jo šādā gadījumā banka aizdevumu uzņēmumam piešķirt nevar un nepiešķirs. Jāatceras, ka ēnu ekonomika 22,9% apmērā nozīmē slēptu (un līdz ar to – nekreditējamu) tautsaimniecības daļu daudzu miljardu eiro apmērā. Tāpēc pat šķietami neliels ēnu ekonomikas samazinājums var dot būtisku efektu ekonomikas attīstībā, jo legalizējoties uzņēmumi var saņemt finansējumu, ieguldīt produktivitātes celšanā un kļūt konkurētspējīgāki un kas īpaši būtiski to ieguldītājiem, īpašniekiem un arī darbiniekiem, efektīvāki un pelnošāki. Ēnu ekonomikas sarukums veicina arī investīciju pieplūdi – gan ārvalstu, gan mūsu pašu valsts iedzīvotāju.
Jaunākais ēnu ekonomikas pētījums liecina, ka teju pusi jau tradicionāli un neatlaidīgi no tās veido aplokšņu algas (48,2%), kam seko neuzrādītie darbinieki (26%) būtībā faktiski beztiesīgi modernie vergi un neuzrādītie ienākumi (25,8%). Iepriecinoši un pozitīvi motivējoši, ka tieši pēdējā komponentē pērn fiksēts vislielākais samazinājums. Savukārt nozaru griezumā lielākā ēnu ekonomikas daļa jau tradicionāli un skumdinoši ir būvniecībā (34,2% no IKP). Te jāatzīmē, ka tieši būvniecības nozare ir viena no tradicionāli kapitāla ietilpīgākajām nozarēm ar lielu uzņēmumu un nodarbināto skaitu. Pēc SEB bankas aplēsēm, šajā nozarē ir ap 1600 uzņēmumu, kuru aktīvu vērtība pārsniedz miljardu eiro un apgrozījums ir gandrīz 2 miljardi eiro, bet kopumā nozarē ir ap 84% nekreditētu uzņēmumu. Tas ir milzīgs potenciāls, un ēnu ekonomikas samazināšana sektorā ir būtiska, lai šie skaitļi pozitīvi mainītos.
Ko tad darīt, lai sekmīgi turpinātu visu mūsu godprātīgo valsts pilsoņu, uzņēmēju, valsts kalpotāju cīņu ar mūsu visu drošībai un labklājībai kaitējošajām aplokšņu algām un citām ēnu ekonomikas izpausmēm? Pētījuma autors, profesors Arnis Sauka uzsver, – ir jāveicina uzņēmēju vēlēšanās labprātīgi maksāt nodokļus, proti, jāpaaugstina nodokļu morāle. Pie iniciatīvām, kas varētu veicināt legālu uzņēmējdarbību, daudzkārt minēta nodokļu pārskatīšana (no darbaspēka uz patēriņu) un administratīvā sloga mazināšana, lai godīgi maksāt nodokļus būtu izdevīgāk, nekā palikt pelēkajā ekonomikas zonā. Palīdzētu arī reāls atbalsts legāli strādājošajiem uzņēmējiem, piemēram, nodokļu maksātāju reitinga sasaiste ar publisko iepirkumu (var pretendēt tikai A reitinga uzņēmumi).
Tomēr viens no centrālajiem jautājumiem ir un būs uzņēmēju un plašākas sabiedrības uzticēšanās valstij, tās institūcijām. Tā, ēnu ekonomikas pētījumā secināts, ka pērn ir mazinājusies uzņēmēju uzticēšanās līmenis valstij un tās institūcijām neuzlabojas, pat neskatoties uz pastāvīgu un neatlaidīgu darbu pie tā. Skandāli, kur politiķu vārdi izskan saistībā ar bieži nelietderīgiem valsts naudas tēriņiem, turpina graut uzticēšanos valstij, – ja jau ko tādu atļaujas “viņi” (lēmumu pieņēmēji) (kaut arī tie “viņi” ir mūsu pašu līdzpilsoņi), kāpēc man jābūt atbildīgākam, godīgākam, kaut gan darīt pareizi vienmēr būs pareizi, pat ja visi citi dara nepareizi, vai ne? Tāpēc ēnu ekonomikas apkarošana – ar plānā paredzētajām aktivitātēm un ārpus tā – būs atkarīga gan no konsekventas rīcības, ieviešot dažādas politikas un iniciatīvas, kā arī no parauga, ko sabiedrībai demonstrē dažādi viedokļa līderi – politikā, biznesā, protams, arī mēs finanšu iestādēs strādājošie, kultūrā un visās citās jomās.
1 https://www.sseriga.edu/enu-ekonomikas-indekss-2023-latvija-starp-planiem-un-realitati
2 https://likumi.lv/ta/id/349352-enu-ekonomikas-ierobezosanas-plans-2024-2027-gadam
