Spieķu stāsts aizsākās, kad Siguldā nogāžu vietās un takās vēl nebija labiekārtota teritorija un uzbūvētas trepes. Tā kā nogāzes bija stāvas, vietējie amatnieki tūristiem sāka piedāvāt iegādāties spieķus, lai varētu atspiesties un vieglāk uzkāpt kalnu nogāzēs. Ar laiku amatnieku skaits ap Siguldu un Turaidu būtiski pieauga, visi centās viens otru pārspēt, stāsta spieķu darinātāja Antra Plavgo.
Spieķu veidošanas process sākas ar to, ka spieķu klūgas tiek vārītas kannā, lai tos varētu izlocīt. Pēc vārīšanas procesa notiek locīšana, kamēr materiāls vēl karsts. Mazās spieķu klūgas A.Plavgo loka pati, bet darbā ar lielajām nāk talkā vīrs.
Spieķu gatavošanai koki tiek iegūti tuvējā mežmalā - tiek griezti krūkļu, lazdu, ievu, kārklu dzinumi. No viena koka dzinuma iznāk tikai viens spieķis. Mazajiem suvenīrspieķīšiem materiāls ataug katru gadu, toties lielajiem piemērotus izejmateriālus nākas meklēt pa visu Latviju, vienojoties ar zemes īpašniekiem. A. Plavgo teic, ka viņas mīļākais koks ir krūklis, jo visvieglāk taisnojams.
«Kārkla dzinums tiek izvārīts, lai ir karsts un elastīgs, un tad no tā tiek pagatavots spieķis. Jānomizo spieķa izvārītā, karstā daļa. Pēc tam notiek spieķa locīšana un tas tiek «iemasēts», lai būtu taisns,» rāda A. Plavgo.
Pēc tam tiek nomizota spieķa pārējā daļa. Spieķu darinātājai šis process aizņem vien pāris sekundes. Kad spieķis ir pilnībā nomizots, tam ir kārtīgi jāizžūst. Tie žūst dažādi - cits ātrāk, cits lēnāk. Kad spieķis ir izžuvis, tas tiek nopulēts un ir gatavs apstrādei. Tajā tiek iededzināti dažādi ornamenti. Dedzināšana notiek ar karstu dzelzi, kas ir kā pildspalva. Kad ornamenti iededzināti, spieķi vēl ir jākrāso ar tušu.
Šāda spieķa izgatavošana aizņem aptuveni vienu stundu, tomēr, lai taptu lielais spieķis, nepieciešama pat diena. Spieķu gatavošana parasti notiek ziemas mēnešos. Ienākumu ziņā labākais laiks sākas jau no pavasara un ilgst līdz pat rudenim.