Rīgas rajona tiesas lēmums piespriest reālus un būtiskus cietumsodus par korupciju bijušajam Latvijas Bankas (LB) prezidentam Ilmāram Rimšēvičam un uzņēmējam Mārim Martinsonam paliks Latvijas tiesu sistēmas vēsturē neatkarīgi no tā, kā risināsies tiesvedība apelācijas instancē.
Īpašs šis spriedums ir arī Dienai, kura par M. Martinsona centrālo lomu dažādās koruptīvas nokrāsas lietās rakstīja teju visu pēdējo desmitgadi, laikā, kad M. Martinsons pret šīm aizdomām vēl apņēmīgi cīnījās, cenšoties pierādīt godīga uzņēmēja un mecenāta slavu. To viņam palīdzēja uzturēt plaša spektra politiskā elite – uz viņa sponsorētiem pasākumiem bez sarkšanas vēl ne tik sen ieradās sabiedrības krējums, bet valdība aiz slēgtām durvīm uzskatīja par iespējamu izskatīt viņu starp pretendentiem uz bankas Citadele valstij piederošo daļu pirkšanu.
Šoks par spriedumu
Trešdien, spriežot pēc I. Rimšēviča un M. Martinsona ķermeņa valodas, abiem uzmanīgi un saspringti klausoties spriedumu, īpaši manieres, kādā bijušais LB prezidents pameta tiesas ēku – tukšām rokām, bez virsdrēbēm, stāvoklī, kas no malas atgādināja afektu –, spriedums savā bardzībā bija negaidīts abiem apsūdzētajiem. Pieredzējušu, ar saviem sakariem tiesībsargu vidū zināmu advokātu armija, intervijas vīriešu žurnāliem, centieni ar dažādiem sabiedrisko attiecību un juridiskās argumentācijas paņēmieniem sēt šaubas par apsūdzību pamatotību – tas viss atstāja vietu šaubām par gaidāmā sprieduma bardzību.
Tiesvedības gaitā un no ārpus tiesas zāles iegūtās informācijas nevarēja nemanīt, ka I. Rimšēvičs un M. Martinsons, lai arī spiesti uzturēt vienu aizstāvības līniju, par sabiedrotajiem viens otru vairs neuzskata. No M. Martinsona advokātu puses bija manāmas ironiskas vai aizkaitinātas replikas, kuras varēja uztvert kā I. Rimšēviča virzienā tēmētas, un to mērķis bija tiesai un publikai radīt iespaidu, ka uzņēmējam ar šo negodā kritušo amatpersonu nav nekāda sakara. Par izmeklēšanas niansēm informēti avoti Dienai skaidrojuši, ka M. Martinsons par savām interesēm kaitējošas uzskata I. Rimšēviča liecības, kurās bijušais LB prezidents, iespējams, pat negribot, bet savas pašpārliecinātības dēļ faktiski palīdzējis nostiprināt apsūdzības, nevis izvēlējies viņam ieteikto taktiku – izmantot iespēju paklusēt. Tādēļ M. Martinsona pusei reiz ietekmīgo I. Rimšēviču, kurš šajā tandēmā neapšaubāmi spēlējis noteicošo lomu, kļuva izdevīgi nu uzdot par melīgu. Visa šī aizstāvības taktika, pat aizdomīgās būtisku liecinieku pēkšņās liecību maiņas un pāragrā nāve, tomēr nebija šķērslis pierādīt izvirzītās apsūdzības.
Liela gandarījuma nav
Taču pamata lielam gandarījumam, ka šis spriedums liecina par būtiskām pozitīvām izmaiņām valstī un ka augstākā līmeņa korupcija turpmāk tiks atmaskota un sodīta, īsti nav.
Kāpēc? Notiesāto I. Rimšēviču var uzskatīt par "norakstītu materiālu", kura ietekme no galvu reibinošiem augstumiem sešu gadu laikā noripojusi līdz grīdlīstei. Banku sistēma turpina darboties bez viņa, un I. Rimšēviča notiesāšana ar nekādiem satricinājumiem tai nedraud. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas iespējamā ietekmēšana un iespējamā ieinteresētība, bez kā grūti iedomāties I. Rimšēviča pretlikumīgās ietekmes realizāciju, tā arī nav izmeklēta un novesta līdz apsūdzībām. Tas un ne tikai tas rada iespaidu, ka bijušais LB prezidents un viņa starpnieka lomu kukuļņemšanā pēc būtības pildošais M. Martinsons tikuši apsūdzēti un notiesāti par vienīgo epizodi, kas prokuratūrai kā no gaisa iekritusi rokās brīdī, kad vairākiem baņķieriem lūzis vadzis un viņi liecinājuši par I. Rimšēviča un viņa dažādo starpnieku pretlikumīgo rosīšanos banku sektora aizkulisēs.
Pēc būtības I. Rimšēvičs notiesāts par bijušās Trasta komercbankas (TKB) nu jau bijušo akcionāru viņam pateicībā uzsauktu makšķerēšanas braucienu Kamčatkā un 250 000 eiro kukuļa pieņemšanu, bet M. Martinsons – par kukuļa devēju un pieņēmēja savešanu. Savukārt M. Martinsonam tolaik piederošajai firmai MM investīcijas piemērots ietekmēšanas līdzeklis 3,1 miljona eiro apmērā, jo prokuroru ieskatā tā izmantota šīs nelegāli iegūtās kukuļa naudas atmazgāšanai caur nekustamā īpašuma darījumu Jūrmalā.
Spriežot pēc 2018. gada ziemā vairāku baņķieru, ne tikai TKB akcionāru Viktora Ziemeļa un Igora Buimistera, bet arī kādreizējās Norvik bankas (tagad PNB banka) akcionāra Grigorija Guseļņikova un ABLV bijušā līdzīpašnieka Ernesta Berņa, sniegtajām liecībām un Dienas izdotajā grāmatā Brālība kvadrātā pētītā, šis varētu būt vien mazs pavediena galiņš visā I. Rimšēviča un M. Martinsona daudzus gadus būvētajā shēmā. Nekas neliecina, ka Korupcijas novērošanas un apkarošanas birojā (KNAB) vai Ģenerālprokuratūrā notiktu centieni atšķetināt visu šo shēmu un atklāt patiesos korupcijas apmērus, jo kopš abu nu pirmajā instancē notiesāto aizturēšanas pagājuši teju seši gadi.
No Dienas sarunām ar izmeklēšanā iesaistītajiem dzirdēts, ka vismaz daļēji pie tā vainojami arī paši baņķieri, kuri centušies vienlaikus nosēdēt uz diviem krēsliem, no vienas puses, stāstot, ka no viņiem naudu izspieda vai vismaz deva mājienus, ka jāmaksā kukuļi, bet trūka baņķieru liecību par reālu kukuļu nodošanas faktu, jo atzīties kukuļdošanā izlēmuši tikai abi TKB akcionāri. No otras puses, gan KNAB, gan Ekonomikas policija ir kūtri izmeklējuši citas baņķieru liecības – tas noteikti nevairo uzticību un iespēju uz šāda līmeņa sadarbību ar tiesībsargājošajām iestādēm nākotnē. Tāpat aizstāvības puse mēģinājusi diskreditēt baņķierus, kuri liecinājuši par kukuļu izspiešanu, norādot uz viņu ieinteresētību. Bet sabiedrībai no tiesībsargu puses, iespējams, ir par maz skaidrots, ka vide, kurā notiek šāda mēroga koruptīvie darījumi, nav sterila, tajā nav labo un slikto, tāpēc arī liecinieki nekādā gadījumā nebūs kristālskaidri.
Kas vēl aptumšo vēsturiskā sprieduma nozīmīgumu? Vesela virkne ietekmīgu amatpersonu un politiķu, kuri arī tāpat kā I. Rimšēvičs vai nu paši piedalījušies, vai pieminēti koruptīvas nokrāsas sarunās Taureņu pirtī, kur daļu no pierādījumiem smēlās arī iztiesātā lieta, vai nu turpina ieņemt respektablu statusu sabiedrībā, vai tiem ļauts klusi pensionēties. Viņu vārdi tik vien kā fragmentāri noplūduši lēmumos, ar kuriem KNAB pēc Ģenerālprokuratūras piekrišanas izbeidzis izmeklēšanu šajās epizodēs, neuzrādot apsūdzības un nemēģinot šīs augstākā līmeņa korupcijas lietas novest līdz tiesai.
Kā savā pēdējā runā tiesā uzsvēra M. Martinsons, citas lietas vai izmeklēšanas, kurās saistībā ar Taureņu pirtī ierakstītajām sarunām vīdējis viņa vārds, KNAB ir izbeidzis. Ir pazīmes, ka M. Martinsona ietekme saimnieciskās lietās, kas saistītas ar politiskiem lēmumiem, varētu būt pat augusi. To Diena turpina pētīt.
