Latvijā pastāv unikāla situācija, kurā paredz, ka tarifiem jāsniedz «taisnīga atlīdzība», nenorādot, kas ir «taisnīgi», Valsts kancelejas vārdā pauž kancelejas Juridiskā departamenta direktore Inese Gailīte, norādot, ka citu Eiropas Savienības (ES) valstu autortiesību jomu regulējošos tiesību aktos daudz stingrāk nekā Latvijā tiek noteiktas prasības, kas nosaka organizāciju darbību un tarifus.
«Piemēram, Francijā ar likumu tiek noteikts, ka organizācijām ir jāparedz atvieglojumi sabiedriskā labuma organizāciju pasākumiem, kuros netiek iekasēta ieejas maksa,» viņa norāda.
Tāpat kā piemērs tiek minēts Lielbritānija, kurā Autortiesību, dizaina un patentu likumā nostiprināta īpaša institūcija - Autortiesību tribunāls (Copyright tribunal), kurai darbu izmantotājs var iesniegt izskatīšanai gan spēkā esošos, gan organizācijas vēl tikai izstrādātos tarifus, un tribunāls izskata jautājumu par to, vai tarifs ir samērīgs un saprātīgs.
Savukārt Vācijā likums ne tikai paredz organizācijām tarifus noteikt vienojoties ar izmantotāju apvienībām, bet arī salīdzinoši detalizēti regulē tarifu aprēķināšanas principus, cita starpā norādot, ka tarifiem jāpamatojas uz saimniecisko ieguvumu, kuru izmantotājs gūst izmantojot darbu. Tāpat aprēķinot tarifu lielumu, organizācijai jāņem vērā atlīdzības maksātāju reliģiskās, kultūras un sociālās intereses, skaidro I. Gailīte.
«Neaicinu akli sekot citu valstu autortiesību sistēmām, bet gan vēršu uzmanību, ka šādi ierobežojumi autortiesību un blakustiesību organizācijām pastāv un nav nekas unikāls. Drīzāk unikālā situācijā šobrīd ir Latvija, kurā likums paredz, ka tarifiem jāparedz «taisnīga atlīdzība», bez konkrētāka regulējuma,» viņa norāda.
Valsts kancelejas pārstāve pauž, ka vienošanās process par tarifa apjomu «bez šaubām ir atkarīgs no pušu savstarpējas sadarbības un labticības, bet acīmredzot Latvijā vienošanās princips praksē nedarbojas un nav pat svarīgi, kuras puses dēļ».
«Autortiesību likums ir palicis pusdarīts un izveidojusies situācija ar ilgstošām tiesvedībām un organizāciju acīmredzamu nespēju sabiedrībai pamatot un pieņemamā veidā izskaidrot, kā veidojas tarifi. Tas liecina, ka Autortiesību likuma regulējums ir būtiski pilnveidojams. Turklāt šāds regulējums iekļaujams ne tikai izmantotāju, bet arī pašu autoru un to organizāciju interesēs,» norāda I. Gailīte.
Jau vairākkārt vēstīts par šobrīd aktuālajām diskusijām par radio klausīšanos sabiedriskā transporta šoferiem un biroju darbiniekiem un ilgstošām tiesvedībām, kas skar autortiesību aizsardzību. Db.lv nesen rakstīja, ka Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/ Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA) sastādījusi rēķinu par 3. jūnijā Vērmanes dārzā notiekošo labdarības koncertu audžuģimenēm.
«Jāatzīmē, ka ne Latvijas Republikas likumi, ne Latvijai saistošie starptautiskie līgumi neparedz organizācijām absolūtas tiesības pilnīgi brīvi izlemt par piemērojamiem tarifiem pēc sava ieskata. Bernes konvencija atļauj tās dalībvalstīm - arī Latvijai iespējas savos normatīvajos aktos ietvert īpašus nosacījumus par autoru ekskluzīvo tiesību īstenošanu, nodrošinot, ka autors saņem taisnīgu atlīdzību,» Valsts kancelejas vārdā pauž kancelejas direktora vietniece un Juridiskā departamenta vadītāja I. Gailīte.
Viņa norāda, ka Latvijas Autortiesību likums satur vismaz divus būtiskus, bet nepietiekami izvērstus nosacījumus, kas organizācijai jāņem vērā nosakot tarifus: ka atsevišķos gadījumos (tai skaitā publiskā izpildījuma gadījumā) organizācijai ir pienākums vienoties ar darbu un blakustiesību objektu izmantotājiem vai izmantotāju apvienībām par atlīdzības lielumu; un gadījumos, kad organizācija administrē tiesības uz likuma pamata un vienošanās princips netiek piemērots, organizācija nosaka «taisnīgu atlīdzību».
I. Gailīte norāda, ka Autortiesību likums nepaskaidro un neizvērš kritērijus vai nosacījumus, pēc kuriem varētu spriest vai organizācijas noteiktā atlīdzība ir «taisnīga», bet pietiekoši daiļrunīgi par pieprasītās atlīdzības lielumu un samērīgumu liecina pastāvošā tiesu prakse lietās ar raidorganizācijām.
Valsts kanceleja savā paziņojumā atgādinājusi, ka no TV 3 pieprasīto vairāk kā divu miljonu latu vietā ar Augstākās tiesas Civillietu palātas spriedumu piedzīts 201 tūkstotis latu; no LNT- 1,8 miljonu latu vietā 376 tūkstoši; bet no LTV - 1,4 miljonu vietā 354 tūkstoši latu u.c.
«Secinājums ir nepārprotams - tiesas ieskatā organizācijas pieprasītais atlīdzības apmērs ir nesamērīgs un ar spriedumiem tiek būtiski samazināts,» norāda Valsts kancelejas Juridiskā departamenta vadītāja.
Organizāciju darbība ir pakļauta arī konkurences likumdošanai, un Konkurences padome līdz šim ir skatījusi divas lietas, kas ierosinātas par AKKA/LAA iespējamo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu - tieši šobrīd plašas diskusijas izraisījušā publiskā izpildījuma jomā Konkurences padome 2008. gadā atzina, ka AKKA/LAA ir ļaunprātīgi izmantojusi savu dominējošo stāvokli un piemēroja naudas sodu. Tāpat tika cita starpā konstatēts, ka noteiktie autoratlīdzības tarifi par muzikālo darbu publisko izpildījumu veikalos uzskatāmi par netaisnīgiem netaisnīgiem gan vērtējot tos Latvijas mērogā (tarifi atšķiras līdz 2,75 reizēm), gan salīdzinot tos ar kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā publiskajā izpildījumā piemērotiem analoģiskiem tarifiem. Minēto Konkurences padomes lēmumu par tiesisku atzinusi arī Augstākā tiesa.
