Atkritumu apsaimniekošanā Latvijā turpmāk paredzēta virkne pārmaiņu. Viena no tām ir administratīvā un praktiskā atkritumu apsaimniekošanas reģionu centralizācija - tuvākajā laikā no pašreizējiem desmit centriem apvienošanas kārtībā plāno atstāt piecus.
Tas ir atbalstāmi un piemēroti Latvijas apjomiem, jo mazi reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri nekad nebūs pie mums ekonomiski izdevīgi. Tomēr plānotās izmaiņas Atkritumu apsaimniekošanas likumā rada būtiskus riskus attiecībā uz efektīvu atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniegšanu un atkritumu apstrādes un pārstrādes darbību īstenošanu.
Paredzēts, ka jau drīzumā poligonu pārziņā līdz ar līdzšinējiem atkritumiem varētu nonākt arī viss iepakojums un jebkuri citi šķirotie materiāli, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem rodas un ko pašreiz lielākoties apsaimnieko privātā sektora dalībnieki. Tomēr līdz šim Konkurences padome šajā nozarē skaidri un gaiši noteikusi, ka konkurences samazināšanās nav pieļaujama, kas nozīmē – valsts un pašvaldību loma atkritumu apsaimniekošanā ir dot vadlīnijas, ievērot vides un zaļā kursa apņemšanās Eiropas Savienības ietvaros, pārraudzīt pakalpojumu sniegšanas kvalitāti iedzīvotājiem un koordinēt tos, kas veic atkritumu savākšanu, šķirošanu un pārstrādi.
Šobrīd plānotās izmaiņas likumdošanā veicinās gluži pretējo - konkurences samazināšanos, jo jaunizvēlētais modelis nosaka, ka visas atkritumu apstrādes darbības veiks poligoni un to apsaimniekotāji, privāto sfēru atstājot tādā kā “taksista” jeb transportētāja lomā. Mūsu ilggadējā pieredze nozarē ļauj secināt, ka iecerētais modelis ir līdz galam nepārdomāts un nestrādās. Jo galu galā atvērts tirgus un netraucēta konkurence nozīmē, ka resursiem ir jābūt brīvi pieejamiem tādiem oficiālajiem apsaimniekotājam no jebkura nozares sektora, kas tos var apsaimniekot pēc iespējas izdevīgāk un efektīvāk.
Tomēr pašreizējā atbildīgās ministrijas stratēģija paredz, ka pilnībā visu noteiks valsts un darīs pašvaldības, primāri uzticoties tikai poligonu ekspertīzei, kas līdz šim darbojusies vien pāris konkrētās jomās, pārstrādi un atkritumu apstrādi atstājot privātajam sektoram.
Tāpēc rodas pamatoti jautājumi. Kāda būs plānotā poligonu pārstrādes kapacitāte un atdeve? Vai ar Latvijas apjomiem tām būs līdzēts? Dati rāda, ka, piemēram, PET pudeļu pārstrādes rūpnīcā Jelgavā - AS “PET Baltija”- no visiem saņemtajiem iepakojumu apjomiem tikai 2% nāk no Latvijas, jo mēs esam par mazu, lai nosegtu pasaules tirgū konkurētspējīgas ražotnes jaudas. Pārējais iepakojums ir no ārvalstīm. Līdz ar to, ja galveno pārstrādātāja lomu uzņemas poligoni, tas draud ar būtiskiem zaudējumiem, kas rezultātā var tikt segti no iedzīvotāju maciņiem.
Citu valstu pieredze rāda, ka konkrētas atbildības jomas, kas tiek dalītas starp pašvaldībām un privāto sfēru, nosaka, piemēram, noteikta satura atkritumu noglabāšanu poligonos, bet pārējo, ko var šķirot un dot uz otrreizējo pārstrādi, dot privātajam sektoram. Spilgts piemērs tirgus liberalizācijai un konkurencei ir Polija – tā ir noteikusi, ka stratēģisko robežu nav vispār, bet tirgus dalībnieki pat noglabāšanas pakalpojuma sniegšanai piesakās, pierādot ar savu kapacitāti un piedāvāto cenu, savukārt izvēle notiek starp vairākiem piedāvājumiem, izvēloties kvalitatīvāko un ekonomiski izdevīgāko. Skandināvijā veiksmīgi strādā publiskā un privātā partnerība, nosakot, ka kapitālietilpīgās jomās pašvaldību un valsts kapitālsabiedrības var piesaistīt privātos partnerus, piemēram, veidojot jaunus, modernus poligonus vai atkritumu reģenerācijas iekārtas.
Pēc Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna var secināt, ka plānoto likumdošanas izmaiņu rezultātā Latvijā atkritumu apsaimniekošanas tarifi varētu palielināties piecas līdz sešas reizes tuvāko septiņu gadu laikā, jo izvēlētais samazinātās konkurences modelis pieļauj kosmiskas investīcijas, kas gulsies uz pašvaldību kapitālsabiedrībām un neizbēgami nesīs tikai cenu kāpšanu. Vēl arvien prakse rāda, ka lielākie biznesa pārstāvji atkritumu apsaimniekošanas nozarē nodrošina labāku šķirošanu nekā pašvaldības un to veidotās kapitālsabiedrības. Neviens no nozarē šobrīd esošajiem pārstrādātājiem nav valsts vai pašvaldību dibināts. Tad kāpēc šo funkciju tomēr dot jeb uztiept pašvaldībām, kas tostarp šajā jomā nav pieredzējušas?
Valsts lielākā loma un labākie rezultāti atkritumu apsaimniekošanā bija un būs sabiedrības izglītošana – par šķirošanu, vides aizsardzības jautājumiem, vienotajiem Eiropas standartiem utt. Koordinēt pašvaldību darbību atkritumu apsaimniekošanas jomā, lai tajās būtu vienotas darbības vadlīnijas un standarti. Uzņemoties visu funkciju realizēšanu, valsts nevarēs īstenot sabiedrībai ekonomiski izdevīgu modeli. Vērtīgi paraudzīties arī caur citu jomu – autoceļu uzturēšana.
VSIA "Latvijas valsts ceļi" iepirkumā tirgus tika atvērts privātā sektora piedāvājumiem un kaut arī lielākajā daļā no iepirkuma lotēm lētāko piedāvājumu sniedza šo darbu jau pirms tam veikušais valsts uzņēmums, cenas kritās par 20 līdz 30%, apņemoties nodrošināt tādu pašu kvalitāti, kā līdz tam to veica valsts līmeņa monopols. Kas tad bija mainījies, salīdzinot ar laiku pirms iepirkuma? Tikai viena lieta – iepirkums, kas radīja konkurenci.
Administratīvi teritoriālā reforma dod pašvaldībām leģitīmu pamatojumu veikt izpēti par situāciju tirgū un izsludināt jaunus iepirkumus, kas pamatojas uz lielākiem apjomiem, tātad arī cerot uz potenciāli zemāku iepirkuma cenu. Tomēr pārejas noteikumu neesamība pašvaldībām ļauj arī paslinkot un izvēlēties vieglāko ceļu – pirkt identisku pakalpojumu par augstāku cenu, nekā tā būtu jauna iepirkuma rezultātā, neefektīvi tērējot nodokļu maksātāju naudu. Tā jau rīkojušās pašvaldības, kas iekļāvušas Lubānas un Sējas bijušos novadus. Pašvaldībām būtu jāsāk domāt, kā ilgtermiņā risināt izmaksu samazinājumu, atverot tirgu.
Prognoze, kas nu jau sāk kļūt ar realitāti - no 2022. gada atkritumu izvešana kļūs par savā ziņā ekskluzīvu pakalpojumu. Šobrīd valsts gaida mērķu izpildi, ko solījuši Eiropai. Taču, lai to īstenotu, būtiski ir veicināt efektīvu pilna cikla atkritumu apsaimniekošanas nodrošināšanu, kā arī veidot izglītotu sabiedrību, kas šos mērķus gudri un tālredzīgi pildīs, saprotot, ka tie ir mūsu kopējie mērķi un ir cieši saistīti ar mūsu pašu valsts kopējo ekonomisko situāciju un iedzīvotāju labklājību.
