Medijos informācija par kredītbirojiem ir ļoti skopa. Lai arī EM (Ekonomikas Ministrija) iesniegusi informatīvo ziņojumu «Kredītinformācijas apmaiņas tiesiskie aspekti un institucionālais modelis», skaidrojošas un analizējošas informācijas par šo jautājumu medijos ir minimāli.
Latvijā šis jautājums netiek apspriests, bet jāizlemj ir daudzas būtiskas nianses, kas ietekmēs pilnīgi visus iedzīvotājus. Sabiedrībā pagaidām valda mērena vienaldzība pret notiekošo, lai arī diskusijām par šiem jautājumiem būtu jānotiek tieši šobrīd, kamēr visi jautājumi ir lemšanas procesā un katrs var izteikt savas vajadzības, vēlmes un viedokļus.
Šīs tēmas izprašanai un pētīšanai nedaudz pievērsās Panorāma sižetā, lvportals.lv un žurnāls Kapitāls aprīļa 2012 numurā. Grūti spriest vai pārējiem šī jautājuma sakarā ir pilnīga skaidrība vai tomēr neizpratne par to, kas notiek un kas tiek plānots?
Spriežot pēc medijos pieejamās informācijas, kas bieži vien ir nekorekta un pat maldinoša, piemēram, ziņām par kredītbiroju piedēvējot virsrakstus ar tekstiem, ka «veidos vienoto parādnieku reģistru».
Kas tad šeit ir nekorekts?
Vispirms jau izteikums par «vienoto reģistru» un arī paša EM ziņojuma nosaukumā ietvertais vārdu salikums «institucionālais modelis» rada iespaidu par to, ka kredītbirojs būs valsts institūcija, turklāt viena – vienotā. Iepazīstoties ar paša EM ziņojuma saturu, kļūst skaidrs, ka kredītbiroji ir un būs privāti uzņēmumi, kam, iespējams, būs nepieciešams saņemt licenci, lai piekļūtu arī valsts informācijas avotiem, kas būtu būtiski kredītspējas vērtējumam. Tātad kredītbirojs ir uzņēmējdarbības veids, ko piedāvā privātais sektors, turklāt kredītbiroji varētu būt arī vairāki un savā starpā konkurēt, piedāvājot savus pakalpojumus.
Otra lieta, kas rada neizpratni ir apgalvojumi, ka «tiks veidots» kredītbirojs. EM ziņojumā nav runāts par paša kredītbiroja veidošanu, bet tiesiskā regulējuma sakārtošanu, kas nodrošinās iespēju kredītbirojiem pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas (piekļūt nepieciešamajai informācijai), sakārtos jautājumus par datu drošības nodrošināšanas prasībām un noteiks uzraudzību.
Trešā lieta, kas Latvijā šķiet nav izprasta, ir jautājums par parādnieku reģistru, liekot tam vienādības zīmi ar kredītbiroju. Parādnieku reģistri un melnie saraksti ir apkopota negatīvā informācija jeb tikai informācija par parādiem. Vai tas ir tas, ko vēlamies Latvijā?
Arī kredītbiroji ir atšķirīgi. Bez citas pieejamās informācijas, vieni apkopo tikai negatīvo maksāšanas informāciju, citi pilnu informāciju un šeit vēlos mazliet paskaidrot atšķirību starp tiem no teorijas viedokļa. Kā skaidrots gan Pasaules Bankas un IFC (International Finance Corporation), gan OECD 2010.gada materiālos:
1. Negatīvā informācija - Informācija par kavētiem maksājumiem jeb parādiem. Informācija var iekļaut parādu summas, maksājumu datumus. Kad parāds ir samaksāts, informācija par kavējumu tiek dzēsta no datubāzes vai saglabājas kādu noteiktu laiku. Šīs datubāzes vairāk līdzinās «melnajiem sarakstiem» vai «parādnieku reģistriem». No visiem kredītbirojiem pasaulē 32% strādā tikai ar negatīvo informāciju.
2. Negatīvā un pozitīvā informācija (pilna informācija) - Ziņas par visām aktuālajām saistībām un nokārtotajām saistībām, summām, maksāšanas disciplīnu jeb pozitīvo kredītvēsturi. Informācija par aktīviem kavētiem maksājumiem (parādiem), nomaksātajiem parādiem, to maksāšanas kārtību. Pasaulē 68% no kredītbirojiem par iedzīvotājiem apkopo un izvērtē pilnu informāciju.
Kā minēts ECRI (European Credit Research Institute) 2011.gada materiālā «The Europian Credit Information Ladscape», 18 Eiropas valstis par privātpersonām apkopo gan pozitīvo, gan negatīvo informāciju un tikai 5 valstīs tiek apkopota tikai negatīvā informācija.
Pozitīvā kredītvēsture ir liecība, ka tikušas pildītas uzņemtās saistības un šīs ziņas ir labs rādītājs maksāšanas disciplīnas novērtēšanai. Ar saistībām ir saprotami ne tikai kredīti vai līzingi, bet arī saistības apmaksāt ikmēneša rēķinus par siltumu, par apsaimniekošanu, par telefonu, par elektrību un citiem pakalpojumiem, ko saņemam. Maksāti rēķini nozīmē labu vērtējumu (scoring) un iespēju saņemt izdevīgākus nosacījumus citiem pakalpojumiem. Savukārt, nenomaksāti vai kavēti rēķini ierobežo iespēju saņemt kreditēšanas pakalpojumus, jo spēja uzņemties papildus saistības ir nepietiekama. Mičiganas Universitātes materiālā par maksātāju ieguvumiem rakstīts: «...good borrowers also benefit because public knowledge of their good payment histories leads to better access to lower-priced loans, especially in an environment where there are several competing lenders.» Savukārt IFC materiālā Doing Business 2011 Europian Union minēts: «Credit information systems benefit borrowers as well, allowing good borrowers to establish a reputable credit history which will enable them to access credit more easily.»
Izlīdzoties vien ar parādu informāciju, ir iespēja iegūt faktu, ka nav negatīvu datu, bet tas vēl nepierāda, ka risks kreditēšanai ir zems un maksāšanas disciplīna šai personai ir augsta. Būtiska ir starpība vai cilvēkam ir regulāri pildītas saistības vai līdz šim saistības vispār nav bijušas. Piemēram: 30 gadus jauns cilvēks, kam nav neviena negatīva ieraksta kredītvēsturē. Vienā gadījumā tas var būt cilvēks, kas 8 gadus regulāri maksājis visus komunālos un telekomunikāciju rēķinus, nodokļus, līzingu, kā arī hipotekāro kredītu, bet citā gadījumā tas var būt cilvēks, kam nekādas saistības līdz šim vispār nav bijušas un viņa attieksme pret to pildīšanu nav zināma. Risks tomēr katrā no šiem gadījumiem ir atšķirīgs. OECD konferences materiālā, par šo rakstīts: «Negative-only systems generally do not include data that allow creditors to measure a borrower’s capacity to carry a loan and prevent overextension by revealing the individual’s existing lines of credit, associated balances, and credit limits.»
Ja kredītspējas vērtējums tiek veidots tikai uz negatīvo informāciju, tad šis ir raksturojams vien kā sodīšanas mehānisms par saistību nepildīšanu. Arī Latvijā uz šo brīdi, ārpus finanšu sektora (LB Kredītu reģistra), tirgū pieejama tikai neliela daļa un tikai negatīvā informācija, kas darba rezultātā ir uzkrājusies pie parādu piedziņas uzņēmumiem. Savukārt strādājot arī ar pozitīvo informāciju, vērtēšana ir objektīvāka un veidojas atgriezeniskā saite ne tikai no nemaksāšanas, bet arī no godprātīgas saistību pildīšanas. Ir svarīgi, ne tikai liegt vai sadārdzināt pakalpojumus nemaksātājiem, bet dot iespēju godprātīgiem maksātājiem saņemt labākus nosacījumus, tādējādi stimulējot pildīt uzņemtās saistības un veidot pozitīvu savu kredītspējas vērtējumu. Maksāšanas disciplīnas paaugstināšanai, ir jāliek iedzīvotājiem saprast, ka rēķinus maksāt ir izdevīgi!!!
Pilnas informācijas apkopošanas efekts redzams arī Pasaules Bankas un IFC pētījumu rezultātos, kas parāda, ka pārejot no negatīvās informācijas apmaiņas un pilno informācijas apmaiņu, apstiprināto kredītpieteikumu skaits palielinājās vairāk par 50%, bet nemaksāšana samazinājās pat līdz 45%. Nemaksāšanas gadījumu skaits Argentīnā samazinājās par 22%, bet Brazīlijā par 45%. Statistika un dati, kas pierāda, ka pilnas informācijas apkopošana ir ievērojami efektīvāka nekā tikai negatīvās informācijas apkopošana, ir ļoti daudz.
Parādnieku reģistra negatīvas pieredzes piemēram varu minēt arī Ķīnu, kas šai sakarā piedzīvoja smagas sekas. Pirms dažiem gadiem, apmainoties tikai ar negatīvo informāciju, Ķīnas iedzīvotājiem bija iespēja uzņemties nesamērīgi lielas saistības (pārmērīga aizņemšanās), kā rezultātā Ķīnu piemeklēja plaša kredītkaršu krīze un kompāniju bankroti. Kopš tā laika arī Ķīna ieviesa pilnu informācijas apmaiņu. (Par Latvijas kļūdas sekām, var lasīt iepriekšējā bloga rakstā)
Precizēšanai vien vēlos pieminēt, ka pozitīvā informācija parasti netiek atspoguļota nevienam kreditoram, kas pieprasa informāciju par privātpersonu, tās kredītspējas novērtēšanai. Pozitīvā informācija atspoguļojas tikai scoringā – tas nozīmē, ka tā tiek ņemta novērtējuma aprēķinu formulā. Cik daudz informācijas tiešā veidā būs pieejama katram no kreditoriem un kura informācija ir iekļaujama tikai scoringā, arī ir jautājums, kas Latvijā vēl būs jānoregulē normatīvajos aktos un ja sabiedrībai ir viedoklis šai sakarā, ir īstais laiks to paust publiski.
Pilnas informācijas kredītbiroja efektivitāte neapšaubāmi ir ievērojami lielāka, nekā tikai negatīvās informācijas kredītbirojā. Tā kā kredītinformācijas apmaiņas nepieciešamība pasaulē atzīta jau no 19.gs, kad veidojās kredītbiroju aizsākumi, pētījumi un teorētiskie materiāli ir ļoti daudz. Pasaules pieredze nešaubīgi pierāda, ka pilnas informācijas kredītbiroji ir visefektīvākie un dod pozitīvu rezultātu ne tikai kreditoriem, bet arī pašiem iedzīvotājiem un valsts ekonomikai kopumā, tādēļ gan ASV, gan lielākoties arī Eiropā ir pilnas informācijas kredītbiroji. Piemēram, varu pievienot citātu no Mičiganas Universitātes materiāla: «Society benefits, too: good borrowers would not be inadvertently penalized (which might lead them to abandon their good behavior) and bad ones would be given an incentive to improve, or could even be accommodated at a higher interest rate. In turn, the higher confidence among lenders would result in greater credit availability for everyone, a situation that enhances economic growth.»
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, maz izprotami ir iemesli, kādēļ EM apgalvo, ka Latvijā kredītbirojs paredzēts mērķim apkopot negatīvo informāciju. Kādēļ ne pilnu informāciju, ņemot vērā, ka no valsts budžeta tas papildus līdzekļus neprasīs? Vai Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi var atļauties gaidīt un turpināt ikdienā par visu pārmaksāt? Vai Latvijas ekonomika var atļauties neizmantot ikvienu iespēju, lai risinātu lielos parādu jautājumus, palielinātu iedzīvotāju uzticību, sakārtotu kreditēšanas tirgu un risinātu virkni citu problēmu jau tagad?
