Kāpēc medikamenti, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Latvijā ir tik dārgi? Kā samazināt mājsaimniecību izdevumus par zālēm? Šie jautājumi arvien biežāk parādās masu mediju un sabiedrības uzmanības centrā un, cerams, būs vieni no pirmajiem, ko risinās jaunā valdība.
Starptautisko Inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) paziņojumu, ka «salīdzinot 50 medikamentu cenas» lieltirgotāju un aptieku zāļu cenu piecenojumi Latvijā gandrīz visos gadījumos ir augstāki nekā Igaunijā un Lietuvā varam uztvert kā nepārprotamu neuzticības izteikšanu valsts zāļu cenu veidošanas politikai.
Tomēr situācijā, kad, meklējam atbildi uz jautājumu, kāpēc medikamenti ir tik dārgi, gan nebūtu jāaizmirst, ka tas savā ziņā ir arī pašu ražotāju «nopelns». Tieši ražotāja noteiktā medikamenta realizācijas cena, ir bāzes lielums, kas apaugot ar piecenojumiem veido gala cenu aptiekā.
Skaidri zinu, ka ir daudz darba konkurences veicināšanā zāļu tirdzniecībā, un iespējas samazināt zāļu cenas ir gan atsevišķām aptiekām, gan zāļu vairumtirgotājiem, tomēr vairumtirgotāju un mazumtirgotāju peļņas samērīgumu, nosakot zāļu cenu piemaksas katrā to pārdošanas posmā, stingri regulē Ministru kabineta «Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem».
SIFFA «salīdzinot 50 medikamentu cenas» min piemērus, kad ražotāja noteiktā cena Latvijā ir zemāka nekā Igaunijā vai Lietuvā. Nešaubos, ka ir iespējams atrast arī pretējus un gan jau pat vairāk nekā tikai 50 piemērus, kad ražotājs Latvijai zāles pārdod dārgāk nekā kaimiņvalstī.
Jāuzsver, ka valsts būtībā ir bezspēcīga, ja ražotājs izdomā vienu un to pašu medikamentu Latvijā pārdot dārgāk nekā Lietuvā vai Igaunijā. Kāpēc? Tāpēc, ka farmācijas tirgu uzraugošo iestāžu rīcībā nav instrumentu, kas ražotāja noteikto zāļu realizācijas cenu ļautu apstrīdēt. Pat tad, ja ir skaidrs, ka tā ir nepamatoti augsta.
Ko darīt?
Jāiedarbina alternatīvi zāļu tirgus regulēšanas mehānismi.
Ražotājiem un tirgotājiem «hiperlabvēlīga» zāļu cenu veidošanas kārtība neattiecas uz kompensējamajiem medikamentiem un medicīniskajām ierīcēm. Tāpēc, vēloties sakārtot tirgu, būtu jāpalielina valsts kompensējamo medikamentu skaits un jāpaplašina to saņēmēju loks. Panākot to, lai kompensējamo medikamentu sarakstā ir ne vien lētākie, bet arī labākie un modernākiem medikamenti, kas tajā tiktu iekļauti bez liekām birokrātiskām procedūrām un gadiem ilgas gaidīšanas.
Praksē pierādījies, ka pārdomātas un pamatotas valsts realizētas medikamentu kompensācijas programmas ir viens no efektīvākajiem veidiem kā samazināt medikamentu tirgus cenas.
References cenai, kas noteiktā zāļu grupā ir lētākā medikamenta cena un kalpo kompensācijas aprēķināšanai, lielākā vai mazākā mērā spiesti tuvināties arī citi līdzvērtīgu zāļu ražotāji. It īpaši, ja palikšana ārpus noteikta cenu koridora, nozīmē automātisku izkrišanu no kompensējamo medikamentu saraksta. Tas mazina cenas kopumā.
Spēkā esošā ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība paredz, ka iesniegumam par to iekļaušanu kompensējamo sarakstā ražotāji pievieno informāciju par cenu Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Lietuvā, Rumānijā, Slovākijā un Ungārijā. Balstoties uz to Nacionālais veselības dienests (NVD) var spriest par ražotāja ierosinātās cenas pamatotību Latvijā. Tā nedrīkst pārsniegt cenu Lietuvā un Igaunijā vai trešo lētāko cenu atlikušo valstu grupā.
Lielisks cenu kontroles mehānisms. Žēl, ka tas ir attiecināms tikai uz kompensējamajiem medikamentiem un netiek piemērots citām zālēm.
Vai Latvija ir tik bagāta, lai, paplašinot un pilnveidojot zāļu kompensācijas sistēmu, tērētu vairāk?
Šis ir sarežģīts jautājums, par kuru lemjot jāņem vērā, ka zāļu kompensācijā ieguldītie līdzekļi sekmēs efektīvāku pacientu ārstēšanu, mazinās invaliditātes un darba nespējas riskus un ar tiem saistītos potenciālos izdevumus. Tādus kā sociālie pabalsti, slimības naudas u.t.t.. Tāpat, novirzot papildus budžeta līdzekļus zāļu kompensācijas mehānismiem, iespējams panākt izdevumu samazinājumu citās veselības aprūpes jomās. Savlaicīga un regulārā medikamentu lietošana var aiztaupīt izdevumus par sarežģītām un dārgām medicīniskām procedūrām, izmeklējumiem.
Jau pieminēts pluss ir arī tas, ka, palielinoties kompensējamo zāļu iegādes apjomiem, mazināsies to cena.
Zāļu kompensācijas sistēmas pilnveidošana, minimizējot iedzīvotāju maksājumus par medikamentiem, ir ceļš, ko ir izvēlējusies lielākā daļa attīstītāko pasaules valstu. Varbūt beidzot tas būtu jādara arī Latvijā. Vēl jo vairāk tāpēc, iedzīvotājiem uzkrautais veselības aprūpes līdzmaksājumu slogs ir viens no vislielākajiem Eiropā. Savukārt efektīva zāļu kompensēšanas sistēma ir viens no labākajiem veidiem kā to mazināt.
