Pēc gandrīz četru gadu biznesa attīstības tepat Latvijā un eksporta tirgos, bērnu modes zīmola un veikala Lazy Francis īpašniece Olga Krūze atvērusi veikalu Londonā, kur tuvākajos divos gados cer atvērt vēl divus
Latvijā mode kā bizness pasaules izpratnē neeksistē, un vienīgā iespēja, lai tā būtu uzņēmējdarbība, ir attīstīties eksportā, uzskata Olga Krūze. Vairāk par modi kā biznesu, izglītību un savu pieredzi viņa stāsta intervijā DB.
Fragments no intervijas:
Tu minēji, ka valsts neatbalsta modes industriju. Kā tu to domā?
Man kā nelielam uzņēmumam, vietējam ražotājam un zīmolam, kurš visu sāka no nulles, nav nekādu atvieglojumu nodokļu ziņā. Piemēram, novembrī atvēru veikalu Londonā, un tur bērnu apģērbam un apaviem vispār netiek piemērots PVN. Man tas dod iespēju piedāvāt patīkamākas un konkurētspējīgākas cenas pircējiem, kas savukārt nozīmē lielāku apgrozījumu, ātrāku atpazīstamību un, cerams, straujāku un kaut kādā ziņā vieglāku attīstību. Latvijā viss ir sarežģīti un kļūst vēl sarežģītāk. Jauni cilvēki brauc prom. Uz nopietnu valsts atbalstu un kaut vai nelielām izmaiņām nodokļu sistēmā vietējie ražotāji, kuriem nav «ko mazgāt», sen vairs necer. Ja tuvākajā laikā pacels PVN likmi, es nopietni domāšu par mazumtirdzniecības likvidēšanu Latvijā.
Visādi citādi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra man līdzīgus uzņēmējus atbalsta, piemēram, dodoties tirdzniecības misijās un piedaloties izstādēs. Tomēr vēl pirms gada, braucot uz starptautisko izstādi, man apmaksāja līdz 70% par stendu, lidojumu, viesnīcu un dienas naudu darbiniekiem, taču tagad viesnīcu un dienas naudu vairs neapmaksā. Nesaprotu, kāpēc tā. Varbūt labāk varētu noteikt ierobežojumus, piemēram, nevis simt eiro dienā par viesnīcu kā agrāk, bet 50, vai arī turpināt noteiktu procentuālo daļu no summas. Kaut gan, piemēram, Ņujorkā par 50 eiro dienā atrast kaut ko piemērotu dzīvošanai nav iespējams.
Kāpēc valstij vispār vajadzētu atbalstīt privāto biznesu?
Es nerunāju par to, ka vajag atbalstīt visu privāto biznesu, bet par to, ka vajag atbalstīt un aizsargāt vietējos ražotājus. Ražošana Latvijā ir diezgan primitīvā līmenī, salīdzinot, piemēram, ar Poliju, kur vizuāli cilvēki it kā izskatās nabadzīgāki, bet tur ir daudz dažādu rūpnīcu un, braucot cauri valstij, nepārtraukti var redzēt smagās mašīnas, kas liecina par sava veida kustību visādās jomās. Paskatieties un salīdziniet Polijas ekonomiskos radītājus – es biju pārsteigta, godīgi! Nečīkstot jāatzīst, ka diemžēl Latvijā pagaidām neiet tik spīdoši, kā gribētos. Jā, te ražot ir lētāk nekā citās attīstītajās Eiropas valstīs, bet tas nenozīmē, ka ražošana Latvijā maksā kapeikas, tas arī nav mērķis. Mērķis ir biznesam draudzīga vide, kur mazs uzņēmums var attīstīties, kamēr tas sasniegs līmeni, kad lepni varēs skaļi pateikt: «Valsts, paldies tev par pacietību! Tagad es labprāt padalīšos!»
Jāatzīst arī, ka liela daļa cilvēku neiedziļinās, kas īsti ir modes bizness, no kā veidojas izstrādājuma cena un ko vispār, izņemot skaistas mārketinga bildes, nozīme tajā darboties. It kā visiem ir skaidrs, ka jārēķina telpu un darbinieku algu izmaksas, bet principā tas, kā veidojas cena, ir neskaidra lieta. No savas pieredzes varu teikt, ka psiholoģiski cilvēkiem šķiet, ka bērnu apģērbam ir jābūt lētākam, nekā pieaugušo, jo audumu taču vajag mazāk. Piemēram, lai saražotu vidēja izmēra greznu bērnu kleitu, ir vajadzīgi 1,3 m līdz 2,20 m auduma. 38. izmēra sievietei vajadzētu tikai nedaudz vairāk – 1,8 līdz 2,50 m. Turklāt dažās manās princešu kleitās ir astoņi metri tilla, kā arī viskozes vai kokvilnas odere, kas nemaksā tik lēti kā poliestera odere, ko var nopirkt par desmit centiem metrā. Viskozes odere vairumtirdzniecībā maksā trīs līdz četrus eiro metrā. Tāpat vēl ir podziņas, rāvējslēdzēji, birkas utt. Beigu beigās jāpieskaita arī cilvēku un mans darbs, loģistika. Rezultātā atšķirība ir minimāla vai tas nav vispār. Taču psiholoģiski daudziem šķiet, ka bērnu apģērbam ir jāmaksā krietni mazāk nekā pieaugušo apģērbam. Par mārketinga izmaksām šeit pat vēl nav runa, šīs izmaksas zīmoliem dažreiz veido lielāko daļu no gala cenas.
Visu interviju Modes bizness nav viegls lasiet 20. janvāra laikrakstā Dienas Bizness.