Pasaulē nemitīgi notiek pārmaiņas, kuras diktē ne tikai ekonomiski, bet arī politiski iemesli, tos nedrīkst ignorēt
Neinvestējot konkurētspējā, vienā brīdī var nonākt situācijā, ar kuru bieži sākas pasakas: reiz bija… – sarunā ar DB atzīst asociācijas Latvijas koks izpilddirektors ar 25 gadu stāžu Andris Plezers, kurš pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā pieredzējis politikas «smago» ietekmi uz tautsaimniecību, jauno ekonomisko domāšanu, kuras ignorēšana augstākajā līmenī pa skuju taku aizveda ne vienu vien tā brīža flagmani un pat veselas nozares. Viņaprāt, ir pamatoti apgalvot, ka politikas spogulis ir ekonomiskā situācija un tautsaimniecības kopējais stāvoklis valstī, tomēr pat pareiza valsts politika bez savas jomas profesionāliem uzņēmumu vadītājiem izcilu rezultātu nespēs sasniegt.
Vai Latvijā koksnes resursi nav magnēts, lai investētu šajā nozarē?
Protams, ir, taču Latvijā arī mēdz «ieklīst» dažādi ārvalstu investori. Ir bijuši tādi, kuri ar kāju vēlas atvērt ministriju kabinetu durvis un pieprasīt, ka viņiem vajag tik un tik daudz koksnes resursu. Neredzu viņiem vietu nozarē, jo viņi tādējādi grib samazināt pārējai nozarei pieeju koksnes resursiem. Ir pilnīgi pavisam kas cits, ja investors piedalās kokmateriālu tirgū un tos nopērk par tirgus cenu, nevis gluži kā padomju laikos «izsit» sev vajadzīgo fondu. Domāju, šādi projekti ir pakļauti lielam riskam ilgtermiņā. Pašlaik Latvijā ir koksnes resursi, kas ļautu uzbūvēt vēl vienu plātņu rūpnīcu, tādējādi no darba kārtības pilnībā noņemot jautājumu par to, ko darīt ar Latvijā iegūstamo papīrmalku, kuru daļēji jau pašlaik arvien lielākos apmēros patērē OSB un kokskaidu plātņu ražotājs SIA Kronospan Riga, kā arī arvien augošie kokskaidu granulu ražotāji.
Kā vērtējat to, ka dabas draugi mežu ciršanas dēļ pret kokrūpniekiem drīzāk ir negatīvi, nekā pozitīvi nosakaņoti?
Tā kā pirms 25 – 30 gadiem Latvijā strādājošie kokrūpnieki aptuveni 50 līdz 70 % apaļkoksnes saņēma no Krievijas, tad, pārtrūkstot šīm piegādēm, asociācijai Latvijas koks bija smags uzdevums – pārliecināt valsts iestādes un dabas draugus, ka Latvijā nekāds kaitējums netiks nodarīts, ja cirtīsim vairāk nekā padomju laikos, kad ik gadu tika izcirts 4 milj. m3. Mežkopji padomju gados bija vairojuši mežu platības Latvijā. Lai arī pašlaik ciršanas ikgadējais apjoms sasniedz aptuveni 12 milj. m3 apaļkoksnes, tomēr nekāda kaitējuma no šāda pieauguma nav, tieši otrādi – cilvēkiem ir darbs, valstij nodokļi. Protams, ekonomiski izdevīgāk ir mežus cirst ceļu tuvumā, kas nepatīk daudziem un pat rada patiesībai neatbilstošu viedokli, ka «viss ir nocirsts». Savukārt, pavērtējot mežzinātnieku datus, ka Latvijā ikgadējais koksnes pieaugums ir ap 26 milj. m3, jāsecina, ka nocērtam tikai pusi no tā, kas pieaug, un turpinām veidot uzkrājumus «zaļajā noliktavā», tomēr jārēķinās, ka koku nevar glabāt daudzus gadus, jo tas iet bojā un nekādu ekonomisko labumu nerada ne valstij, ne arī cilvēkiem.
Plašāk lasiet intervijā Konkurētspēja bez investīcijām nav iespējama pirmdienas, 2. marta, laikrakstā Dienas Bizness (3. lpp.)!