Būvniecībā iesaistīto pušu – pasūtītāju, būvnieku un arhitektu, projektētāju – atbildības robežas normatīvos nav definētas, tādējādi visa atbildība par padarīto vai nepadarīto tiek uzvelta arhitektiem
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Arhitektu savienības prezidente Gunta Grikmane. Viņa uzskata, ka pašlaik sabiedrības acīs malā ir spējuši nostāties pasūtītāji, kaut arī viņi ir tie, kuri maksā un līdz ar to arī pasūta mūziku.
«Būvniecības likums analizē būvprojekta izstrādē iesaistīto pušu kvalifikāciju, bet nerisina pasūtītāju un būvnieku atbildības jautājumu. Šobrīd gan būvnieku, gan pasūtītāju prioritāte vēl aizvien ir maksimāli zemākā cena, bet kvalitāte un drošība bieži paliek otrajā plānā. Pašreizējie normatīvie akti pieprasa visu iesaistīto pušu – arhitektu, būvnieku – kvalifikāciju apliecinošu sertifikātu, taču nerisina projektētāju, būvnieku un pasūtītāju atbildības jautājumus. Visur ir nepieciešami projektētāju, arhitektu, būvinženieru paraksti, visam ir jābūt saskaņotam būvvaldēs, visiem projektiem, izņemot privātmāju, jābūt veiktām ekspertīzēm, tā ir vēl viena projekta pārbaude. Visai būvniecībai jābūt saskaņotai, izņemot 25 m2 lielas nesaistītas ēkas. Ir tā, ka projektētājs ir atbildīgs par visu, kaut arī bieži vien pat nezina par atkāpēm vai izmaiņām, kuras īstenojis būvnieks pēc pasūtītāja iniciatīvas. Piemēri? Arhitekts ir izstrādājis būvprojektu, taču tā īstenošanas laikā celtnieki, lai samazinātu izmaksas, maina piedāvātos arhitekta risinājumus un «lūdz» saskaņot – parakstīt šīs izmaiņas. Kāpēc? Latvijā darbojas publisko iepirkumu likuma normas, kuras faktiski pieprasa iespējami zemāku – lētāku – cenu. Arhitekts pat nevar nosaukt materiālu, kurš ir jāizmanto, bet tikai tā tehniskās īpašības, izturības prasības utt., vienlaikus, ja kāds materiāls vai risinājums tiek nosaukts, tad nepieciešams to papildināt ar frāzi «arī, ja tiek atrasts līdzvērtīgs, bet ekonomiski lētāks». Šis lētākais risinājums vai materiāls arī bieži vien tiek atrasts un arhitektam tas faktiski piespiedu kārtā ir jāsaskaņo – jāakceptē. Tajā pašā laikā šos jaunatrastos risinājumus un materiālus nevar 100% apmērā izvērtēt īsajā laikā, kad jau notiek būvniecība. Šādu izvērtējumu varētu izdarīt, apturot celtniecību, taču tas nebūs pieņemams ne celtniekiem, ne pasūtītājam. Tādējādi projekta autoruzraugs – arhitekts – tiek iespiests šaurā rāmī.
Diemžēl ir pat situācijas, kad būvnieks ir ieviesis citu risinājumu vai izmantojis materiālus, apejot arhitektu, kurš par to neko nezina, piemēram, betona sienas vietā reģipša siena. Taču, nododot būvi ekspluatācijā, autoruzraugam projektētāja personā ir jāparaksta pieņemšanas akts. Ar to pašu viņš apstiprina, ka viss ir tā, kā paredzēts būvprojektā, un līdz ar to ir atbildīgs par to, kas notiek ar šo būvi.»
Interviju Arhitekti nevar atbildēt par visiem lasiet 14. decembra laikrakstā Dienas Bizness.
#1/4
#2/4
#3/4
