Uzņēmums drīkst darīt pilnīgi visu, un jautājums ir tikai par to, cik ir jāsamaksā nodokļu veidā, uzsver a/s ELKO Grupa galvenā grāmatvede Ingrīda Kuplā.
Skolas laikā Ingrīdai patika matemātika, datortehnika un programmēšana, bija skaidrs, ka savu karjeru ir jāveido tieši šajā virzienā. Informācijas tehnoloģiju, kurā strādājošie speciālisti šodien ir ļoti pieprasīti darba tirgū, tolaik vēl nešķita perspektīva nozare, jo pārsvarā asociējās ar darbu garlaicīgajos skaitļošanas centros. Toties laika gaitā bija pieprasījums pēc grāmatvežiem, un tas arī lielā mērā licis izlemt par darbu tieši šajā jomā.
Jāuzskaita kariete karalim
«Man savulaik ir prasīts – kas ir grāmatvedība? Izdzirdot šo jautājumu, man patīk stāstīt pasaku par karali, kuram bija rakstvedis, kas visu pierakstīja. Piemēram, tika rakstīts – karalis šodien nopirka karieti... Šodien tieši to pašu darbu paveic grāmatvedis, tikai skaitļu valodā, un mūsdienu izpratnē minētais pirkums tiktu fiksēts aptuveni šādi – šodien tika nopirkta kariete, par to iztērējot pusmiljonu latu plus PVN, un karaļvalstij ir jauna manta ar noteiktu vērtību. Un nekādu «nedrīkst»! Pilnīgi pietiek ar to, ka naudas izteiksmē tiek attēlots uzņēmumā notiekošais,» saka Ingrīda. Citiem vārdiem sakot, nav pareizi, ja grāmatvedis saka darba devējam, ka kaut ko nedrīkst uzsākt, darīt. Drīkst visu! Katrs uzņēmums, kā uzsver Ingrīda, var veidot savu biznesu pilnībā tā, kā to vēlas. Finanšu speciālista uzdevums ir to visu attēlot naudas izteiksmē, kas gan ir sarežģītāk, nekā uzņēmuma direktoram paziņot, ka kaut ko nedrīkst darīt.
Lai norādītu uz aizliedzošo grāmatvežu darba absurdumu, Ingrīda bilst, vispār jau pats vieglākais ir pateikt bērnudārza bērnam – neskrien! Bet skriet taču ir veselīgi, un kāpēc, lai bērns to nedarītu?! ELKO Grupas galvenā grāmatvede norāda, ka grāmatvedim ir jāveic uzskaite, un atbilstoši tai arī jāgūst informācija gan nodokļiem, gan gada pārskatiem. Savukārt visa pamatā ir spēja izveidot grāmatvedības sistēmu tādu, kāda tā ir vajadzīga. Kādreiz bija labi zināms labs teiciens – grāmatvedība nedrīkst būt pašmērķis, un tas arī ir kļuvis par vienu no Ingrīdas darba pamatprincipiem. «Mani vienmēr ir izbrīnījuši grāmatveži, kas, ierodoties darbā, mēģina sākt ieviest savu kārtību, kā ir jāstrādā uzņēmumam. Labam grāmatvedim ir jāaiziet pie darba devēja un skaidri jāpaprasa – kādu informāciju tu vēlies redzēt par savu uzņēmumu, kādi finanšu rādītāji, kas tieši tevi interesē?» norāda Ingrīda. Tātad grāmatvedim ir jāzina, ko no viņa grib gan darba devējs, gan nodokļu administrators, kas Latvijas gadījumā ir Valsts ieņēmumu dienests (VID).
Jāzina, ko dara uzņēmums
Atbildot uz jautājumu, cik lielā mērā Latvijā var runāt par grāmatvežu darba kvalitāti, Ingrīda norāda, ka pirmām kārtām ir jātiek skaidrībā ar jautājumu – ko katrā konkrētajā uzņēmumā dara grāmatvedis? «Pasakot, ka mūsu kaimiņš ir pavārs, runa tikpat labi var būt par profesionāli, kurš cep labākās tortes un gatavo restorānā tādus ēdienus, ka pat lielākie gardēži ir sajūsmā, un tikpat labi speciālists ar nosaukumu «pavārs» var mikroviļņu krāsniņā uzsildīt cīsiņus ar frī kartupeļiem,» tā Ingrīda. Pēc analoģijas, arī grāmatvedim ir dažādi darbi, ko ir jāspēj izdarīt, atspoguļojot visu, kas notiek uzņēmumā. Ja uzņēmumā ir tikai viens cilvēks, kurš izraksta dažādus rēķinus, tas ir kaut kas pavisam cits, nekā strādāt lielā kompānijā un vadīt grāmatvedības nodaļu, kurā nepārtraukti norisinās daudz dažādi procesi, finansējuma piesaistes, projektu attīstība un tamlīdzīgas lietas.
«Līdz ko pamainās uzņēmuma darbības stils, tiek ieviesta kāda jauna lieta, grāmatvedim tajā ir jāiedziļinās, jābūt zinošam, kādi likumi uz to attiecas. Nevar strādāt uzņēmumā, pilnībā nezinot, ar ko tas nodarbojas,» piebilst grāmatvede. Protams, daudzos uzņēmumos grāmatvedības sistēma darbojas it kā pati par sevi, un šajā jomā strādājošie speciālisti it kā netiek iesaistīti kompānijas kopējā darbā, taču Ingrīda ir pārliecināta, ka tāds grāmatveža darbs nav efektīvs uzņēmumam, un nav arī saistošs pašam grāmatvedim. Runa ir par to, ka tas, kas notiek grāmatvedības nodaļā, uzņēmumu vadītājus nereti nemaz neinteresē. Šāda attieksme esot iespējama vien mazos uzņēmumos, kas vienkārši eksistē, bez ambīcijām uz izaugsmi. Pavisam cita situācija ir lielajās kompānijās, kur darba devējs diezgan precīzi ir definējis, ko vēlas sagaidīt no grāmatvežiem. Turklāt lielākā veiksme esot strādāt apstākļos, kad tiek apspriests darījums, kas vēl tikai būs, nevis jau ir noticis. Zinot, kādi darījumi tiek uzņēmumā plānoti grāmatvedim ir lielāka iespēja tam labi sagatavoties. Piemēram, ir jāpārdomā, kā uzskaites sistēmā un atskaitēs vispareizāk atspoguļot konkrēto darījumu, vai jāizstudē vismaz nodokļu ietekme.
Viņa ir pārliecināta, ka neviena no grāmatveža funkcijām nav tāda, ko nevarētu iemācīties, jautājums ir – vai cilvēks to vēlas darīt. Sākt intensīvu grāmatveža karjeras uzrāvienu māmiņām, kuras audzina mazus bērnus, laikam neieteiktu gan. Jo tas ir papildu stress. Atskaišu nodošanai nav paredzēti izņēmumi – ne grāmatveža atvaļinājums, ne saslimis bērniņš. Kad bērni paaugas, parādās iespēja arī pakāpties pa karjeras kāpnēm. Tajā pašā laikā nākoties atzīt, ka mūsdienu jauniešus grāmatveža profesija neaizrauj. Un viens no iemesliem tam ir mūsu nesakārtotā likumdošana. «Vajadzētu būt tā, ka likumdošanā tiek noteikts, ko komersants nedrīkst darīt, un kas komersantam jānodrošina ar uzskaiti, nevis nosakot, ko un kādā veidā drīkst. Savukārt attiecībā uz valsts kapitāla iestādēm gan būtu ļoti stingri jānosaka, ko tās drīkst darīt,» saka Ingrīda.
Dara nevajadzīgu darbu
Runājot par iestādi, kas saistībā ar grāmatvežu darbu tiek pieminēta visbiežāk – VID – Ingrīda atzīst, ka ar VID strādāt šodienas apstākļos nav viegli. Proti, tā darbinieki tiek vienkārši izsūtīti savākt naudu budžetam. Viņa norāda, ka vairāk vajadzētu skatīties nevis uz VID darbu, bet gan to, kā pie mums tiek rakstīti likumi, kas ir ievērojami smagāks faktors. «Likumdošana Latvijā atpaliek no reālās dzīves. Lasot jaunos likumus, kas skar finanšu jomu, man rodas asociācijas ar omi, kas saka: pieturiet to Zemes griešanos, jo tā pārāk ātri griežas, un es netieku līdzi. Diemžēl mums ir mēģinājums visām dzīves situācijām uzrakstīt likumu, un gala rezultātā likuma normas netiek līdzi dzīves attīstībai un pārmaiņām,» tā Ingrīda. Respektīvi, grāmatveži šodien darot ļoti daudz neefektīvus un nevajadzīgus darbus tikai tāpēc, ka likumā kaut kas ir palicis ierakstīts, kopš neatminamiem laikiem. Ingrīda arī norāda uz acīm redzamo paradoksu, ka mēs bieži runājam par Latvijas konkurētspēju, par to, ka katra valstī strādājošā darbam jābūt ar augstu pievienoto vērtību un tamlīdzīgām lietām, taču tajā pašā laikā mums ir vairāk nekā 180 tūkstoši grāmatvežu, un viņu darbs tiek padarīts ļoti neefektīvs.
Pat mazā uzņēmumā grāmatvedim ir, ko darīt katru dienu no rīta līdz vakaram – joprojām mums ir rīkojumi, akti, atskaites un dažādi citi papīri, kas patiesībā nevienam nav vajadzīgi, bet likuma normas pieprasa tādus rakstīt. «Šādas liekas darbības pat degradē grāmatveža profesiju. Ir uzņēmēji, kas visu savu rūgtumu pret Latvijas likumdošanu un VID aktivitātēm faktiski uzgrūž grāmatvedim. Pati vairākas reizes mūžā esmu bijusi spiesta pateikt frāzi – bet es jau tos likumus nerakstu! Protams, ja cilvēkam ir nepatika par kaut ko, viņš mēģina to izteikt, un diemžēl nereti tas tiek tieši grāmatvedim. Tāpēc var teikt, ka grāmatveža profesija ir diezgan pagrūta,» tā Ingrīda. Proti, grāmatvedība Latvijā ir smagnēja, un šajā jomā sprungulis esot jāmet arī Finanšu ministrijas dārziņā, kur tiek sagatavota Latvijas mazajiem uzņēmējiem pārāk sarežģīta likumdošana, paredzot, ka regulāri ir jāsaraksta liela papīra kaudze ar informāciju, kas nevienam nav vajadzīga.
Rīkojumi, kvītiņas, akti, nolikumi – tie ir lielo uzņēmumu un valsts kapitāla pārvaldītāju iekšējās kontroles sastāvdaļa, tie nedrīkstētu būt kā VID prasība nodokļu pareizības aprēķina pārbaudei. Nevarot, protams, noliegt, ka katra cilvēka, tostarp uzņēmēju, vēlme ir maksāt iespējami mazākus nodokļus, un tas ir ļoti normāli. Īpaši tas izpaudies ekonomiskās krīzes gados, un arī tam ir loģisks izskaidrojums. Tad no grāmatveža tiek prasītas spējas maksimāli optimizēt arī maksājamo nodokļu slogu. Turklāt, ja uzņēmumā krīzes vai kādā citā iespaidā ir saspringta situācija, tas nevar neatstāt iespaidu uz grāmatveža darbu – debitori nemaksā, naudas trūkst... Tās visas ir problēmas, ar ko jārēķinās. Lielās kompānijās parasti ir maksājumu daļa, kredītuzraudzības daļa un tamlīdzīgas struktūrvienības. Savukārt salīdzinoši mazākās kompānijās visas šīs funkcijas veic grāmatvedis – tas vienkārši ietilpst viņa pienākumos.
