Jāņa Dombura 2009. gada 8. aprīļa pārraidē Kas notiek Latvijā? izglītības ministre Tatjana Koķe teica, ka neatkarīgās Latvijas laikā izglītība Latvijā no gada uz gadu ir tikai pasliktinājusies. Vainīga esot sistēma. Kas ir šī noslēpumainā «sistēma», kas gadu no gada pasliktina izglītības rezultātus?
Autoram ir gandrīz četrdesmit gadu ilga darba pieredze ekonomikas un vadzinību augstākajā izglītībā. Savākts un dokumentēts liels apjoms daudzveidīgu faktu, kurus paredzēts izmantot vispārinājumiem, un no mikroekonomikas skatu punkta analizēt ekonomikas un vadzinību izglītības funkcionēšanas neefektivitāti Latvijā pēdējos divdesmit gados. Jācenšas saprast iekšējos mehānismus un faktorus, kas radījuši ačgārnības mācīšanas un mācīšanās interaktīvajos procesos un, izmantojot izpratni par cilvēku izturēšanās ietekmēšanu, jāatrod tās vadības sviras, kas izglītības procesus noliktu no galvas uz kājām, un stāvokli pakāpeniski mainītu uz labo pusi.
Vienlaicīgi gribētos vērst sabiedrības uzmanību uz sociālekonomisko situāciju analīzē nepelnīti ignorētajām izcilu domātāju atklātajām cilvēku izturēšanās likumsakarībām. Tas ir aktuāli, jo, iepazīstot plašu publikāciju klāstu par smagajām Latvijas sociālekonomiskajām problēmām, ļoti reti sastopam situācijas analīzi no empīrisku cilvēku izturēšanās viedokļa. Nudien, ir vērts lasīt grāmatas! Eksistē tiešām apbrīnojami gudras grāmatas, kurās pravietiski pārsteidzoši adekvāti aprakstīta mūsdienu pasaules morālā un ekonomiskā krīze. Nedrīkstam ignorēt Mārtiņa Lutera Martin Luther skarbos ētiskos dažādo cilvēku vērtējumus, Jana Amosa Komenska John Amos Comenius loģisko didaktikas mācību, Alfreda Maršalla Alfred Marshall ekonomikas teoriju, situāciju analīzes metodi un izteiksmes formu. Nepārvērtējami ir, piemēram, ekonomikas Nobela laureātu Kenneth J. Arrow, James M. Buchanan, George Akerlof darbi.
Mikroanalīze var tikt plaši un sekmīgi izmantota daudzveidīgu sociālekonomisku sistēmu funkcionēšanas neefektivitātes cēloņu diagnostikai. Piemēram, spožu mikroanalīzi demonstrēja Juta Strīķe 100. pantā, izskaidrojot ierēdņu un uzņēmēju tuvināšanos krīzes apstākļos Valsts iepirkumu sakarā. Ar mikroanalīzes palīdzību var radīt inovatīvas vadības metodes, kas neprasa lielas izmaksas, bet spēj radikāli paaugstināt sistēmas darbošanās efektivitāti.
Ekonomikā paši svarīgākie vienmēr ir jautājumi: «"Kas, ko, kāpēc un par cik pērk? Kas, ko, kāpēc un par cik pārdod?». Pretstatā tabulu un diagrammu aplūkošanai, sociālekonomisku procesu mikroanalīzē pats svarīgākais ir prast atbildēt uz jautājumu: «Kā noteikta persona vai personu grupa rīkojas noteiktā situācijā? Kāpēc persona rīkojas tā vai citādi?»
Tīrā mikroekonomikas zinātne cilvēkus uzlūko kā eksistējošas empīriskas realitātes ar to morālajiem un fiziskajiem trūkumiem, un neprasa, lai cilvēki paliktu «labāki» morālā vai fiziskā ziņā. Cilvēka dabiska tieksme ir sekot savām individuālajām interesēm un vienmēr darīt savā subjektīvā skatījumā labāko no tā, ko dotajā situācijā var atļauties. Homo sapiens pirmā kārtā tiek traktēts kā homo economicus. Ekonomikas cilvēka lēmumus galvenokārt determinē cilvēka iespējas un informētība, vēlēšanās saņemt vairāk labumu un bailes no soda. Morāle un sirdsapziņa ir ārpus tīrās ekonomikas sfēras. Naivi ir paļauties uz godaprātu, cilvēki jāietekmē ar kliņģeri un pātagu. Var jau būt, ka krīzes ietekmē cilvēki atgriezīsies arī pie morāles jautājumiem, jo arvien biežāk dzirdam senseno formulu: «Laba morāle − laba ekonomika, slikta morāle − slikta ekonomika.»
Nozīmīgs cilvēces kultūras sasniegums un pārsteidzoši spēcīgs instruments cilvēku un cilvēku grupu izturēšanās izpratnei ir Spēles jēdziens. Duopoliju kā spēli un konkurences līdzsvara stabilitāti duopolijā pirmais izskaidroja franču ekonomists A. A. Kurno (Antoine Augustin Cournot) grāmatā Researches into the Mathematical Principles of the Theory of Wealth, 1838. Spēļu teorija ir oligopolijas tirgu analīzes galvenais instruments, tomēr spēļu teorijas pielietojumu loks strauji paplašinās, jo mikroekonomikas rezultātus un idejas arvien vairāk pielieto arī citās zinātnēs, piemēram, izglītībā, kriminālpasaules izpētē, veselības aizsardzībā, militārajās zinātnēs, kad sastopamies ar personas vai personu grupas alternatīvas stratēģijas izvēles problēmu sociālā vidē ierobežojumu apstākļos. Cilvēki ir ļoti atšķirīgi garīgā un fiziskā ziņā, tāpēc likumsakarīgi, ka dažādu cilvēku preferences konfliktē un reizēm šķiet, ka sabiedriskā kārtība balstās uz visai labila pamata. Tomēr grupu noteikumi jeb likumi rada sociālo spēļu ietvarus un šajās spēlēs, ko spēlējam ik brīdi, iestājas objektīvas līdzsvara situācijas gan individuālo spēlētāju grupās, gan arī grupu savstarpējo attiecību aspektā. Svarīgākais ir apzināties, ka šīs līdzsvara situācijas parasti nav tās, ko iecerējuši spēles noteikumu sastādītāji. Ar spēļu teorijas palīdzību cilvēku izturēšanās analīze kļūst dialektiska, kompleksa un nesaudzīga. Pozitīvisti uzskata sarežģītu sociālekonomisku situāciju par izprastu, ja izdevies identificēt sociālekonomiskās spēles līdzsvaru. Līdzsvars mainās, ja mainās indivīdu preferences vai ārpus sistēmas esoša vara maina apstākļus, kādos indivīdi izvēlas savā subjektīvajā vērtējumā labākās stratēģijas.
Raksta ierobežotā apjoma dēļ galvenos secinājumus formulēšu tēžu veidā. Tēzes varu pamatot ar faktiem un pedagoģiskiem eksperimentiem. Visam sacītajam piemēru ir daudz par daudz.
1. Izglītības tirgus Latvijā noteikti nav perfektās konkurences tirgus ar Ādama Smita slavēto neredzamās rokas invisible hand pašregulēšanās potenciālu, kad egoistisku pircēju un pārdevēju mijiedarbība automātiski nodrošina produkta pašizmaksas samazināšanos un kvalitātes paaugstināšanos. Latvijas izglītības tirgū tiek ignorēts svarīgākais tirgus princips, proti, galvenais maksātājs nepārbauda produkta kvantitāti un kvalitāti, bet deleģējis pārbaudi pašiem produkta ražotājiem un pārdevējiem-starpniekiem. Studentu zināšanu apjoms un kvalitāte ir pilnīgi ārpus jebkādas ārējas kontroles. Latvijā izplatīts uzskats: jo labākas atzīmes, jo labāki studenti, labāks pasniedzējs, labāka augstskola. Pārspīlētas tolerances dēļ atbildīgās amatpersonas izliekas ticam: ja docētājs, piemēram, loģistikā ir studentam ielicis atzīmi 9, tas nozīmē, ka students loģistiku zina teicami. Ierodas viesprofesors no Vācijas universitātes un pārbauda studenta zināšanas loģistikā pēc viņu standartiem. Izrādās, ka studenta zināšanas loģistikā apjoma un kvalitātes ziņā ir nožēlojamas − novērtējamas ar atzīmi 2. Pašreiz valsts maksā par docētāju un administratoru darba stundām, nevis par izglītības produktu. Savā ilgajā docētāja darbā ne reizi neesmu sastapies ar augstskolu darba produkta kvantitātes un kvalitātes ārēju auditu, kas liktu docētājiem un administrācijai satraukties: ko labu esam studentiem iemācījuši, par ko esam saņēmuši algas?
Saskaņā ar vadzinības aksiomu bez produkta kvantitātes un kvalitātes ārējas kontroles katra organizācija agrāk vai vēlāk sāk stagnēt, jo paļauties uz ekonomikas aģentu godaprātu ir naivi. Likumsakarīgas ražotāju reakcijas dēļ tirgū iestājas tāds līdzsvars, kas ved pie produkta apjoma un kvalitātes samazināšanās.
2. Akadēmiskās izglītības uzdevums ir, piesaistot spējīgākos jauniešus, atlasīt eliti valsts un uzņēmumu pārvaldei, pētniecībai, docēšanai universitātēs. Izglītībai jāpilda arī sociāla pašaizsardzības filtra funkcija, kas neļauj neapdāvinātiem cilvēkiem ieplūst valsts pārvaldes institūtos un iegūt lēmumu pieņemšanas tiesības. Latvijā izglītība gadu desmitiem sociālā filtra funkciju pildījusi vāji. Tieši izglītības burbuļošana (būtībā latenta korupcija), kas paspējusi noritēt vairākos ciklos un piepildījusi sociāli ekonomisko telpu ar noziedzīgi zemas kvalifikācijas bakalauriem, maģistriem, doktoriem, ir viens no vissvarīgākajiem faktoriem, kas Latviju nostāda tik nožēlojamā stāvoklī un sociālekonomiskās sfēras atveseļošanu padara gandrīz neiespējamu. Šī savdabīgā subkultūra turpina ģenerēt aplamus, bezsistēmas un netālredzīgus vadības lēmumus, tādējādi padziļinot globālās krīzes norisi Latvijā. Īpaši lielu postu Latvijas sociālekonomiskajai attīstībai nodara vājās maģistrantu un doktorantu reālās zināšanas, jo tās cikliski atražo vēl vājākas zināšanas. Starp sociālekonomiskajām apakšsistēmām pastāv plaša mijiedarbība un rodas negatīvais sinerģisms, kas atgriezeniski pastiprina līdzsvara stabilitāti un rada lavīnveida efektu.
3. Ja regulāri notiktu izglītības produkta − studentu zināšanu, prasmju un iemaņu ārējs objektīvs (bez korupcijas) audits pēc starptautiskiem kritērijiem, kura rezultāti tiek publiskoti un atstāj ietekmi uz augstskolu finansējumu, tas pakāpeniski radikāli mainītu izglītības ražotāju izturēšanos. Izglītības produkta objektīvs ārējs audits ir spēcīga informācijas asimetrijas samazināšanas metode, kas iekļaujas universālajā eksternalitāšu internalizācijas shēmā. Kaitīgais princips "nauda seko studentam" jāaizstāj ar jaunu principu "nauda seko studentam, kas iztur zināšanu auditu". Haltūru stimulējošā principa "jo vairāk studentu, jo vairāk naudas" vietā nāk tirgus ekonomikas princips "jo vairāk studentu, kas iztur ārējo auditu, jo vairāk naudas". Skan jau vienkārši − "studentu zināšanu audits", bet, lai izglītībā sasniegtu rezultātus, jāveic daudz un dažādi kompleksi pasākumi. Katrs, kurš centies studentiem iemācīt kādas zinātnes, piemēram, mikroekonomikas pamatus, skaudri apzinās, ka tas ir ļoti grūti un studentu kategorijām E, F pat neiespējami. Lai izglītības mehānismā notiktu kardinālas daudzpusīgas pārmaiņas, pilnīgi pietiek, ja neatlaidīgi un sistemātiski tiek veikts studentu zināšanu audits visās disciplīnās. Tad mērķtiecīgi orientēta konkurence koriģēs izglītības tirgus pašregulēšanās funkciju un visu noliks savās vietās: augstskolas visiem spēkiem centīsies rekrutēt labākos skolniekus un sadarbosies ar vidusskolām, vājākie docētāji būs spiesti sasparoties vai meklēt citu darbu, bet augstskolas, kas hroniski demonstrēs zemus audita rezultātus, pārstās pastāvēt. Cieņā nāks īstas studijas ar mērķi iegūt īstas auditējamas zināšanas. Augstskolas kļūs organizācijas, kas mācās. Pie tam nepieciešams kontrolēt tikai un vienīgi studentu zināšanas, pārējais viss ir augstskolas kompetencē. Neviens nav tiesīgs jaukties augstskolas akadēmiskajā darbā, ja vien auditējamie rezultāti ir labi.
4. Katrā augstskolā ir atsevišķi docētāji, kas asi izjūt Latvijas sociālekonomisko krīzi, tai skaitā izglītības totālo degradāciju, melus un liekulību, sāpīgi pārdzīvo to un kaunas par to. Reizē ar izglītības lejupslīdi ir vājinājušās arī talantīgo docētāju pilnvērtīga darba un pašrealizēšanās iespējas. Augstskolu ētikas kodeksi paredzēti, lai piespiestu šos docētājus klusēt par novērotiem pārkāpumiem. Tieši šie cilvēki ir pamats, uz ko nepieciešams balstīties. Viņi nebaidās konkurences, bet taisni ir ieinteresēti parādīt savu varēšanu.
Arī labākie studenti ieinteresēti objektīvā zināšanu auditā, jo tā viņi atgūst priekšrocības, kas nevar pilnvērtīgi izpausties balagāna apstākļos. Tāpēc studentu zināšanu audits noteikti iegūs talantīgo studentu plašu atbalstu un vienlaicīgi sekmēs jauniešu pilsoniskās stājas formēšanos.
5. Valstij kā maksātājam vajadzīgas nevis docētāju un administratoru darba stundas, bet rezultāts. Lai varētu spriest, vai pirkums ir racionāls, jāzina produkts un analoģiska produkta izmaksas citās valstīs. Ekonomikas un vadzinību studiju kursa satura kvalitātes vērtējumā atskaites līmenis ir analoģisks kurss vadošās pasaules augstskolās. Ekonomikas un vadzinību specialitāšu Bc, Mg, Dr studiju programmu lielākā daļa satur disciplīnas, kuru mācīšanā pasaulē ir izveidojušās pārbaudītas tradīcijas. Eksistē aprobēti, atkārtoti izdoti mācību teksti, kas satur teoriju, piemērus, problēmas, situācijas. Lai Latvija izrautos no provinciālisma, augstskolām izglītība pamatos jābalsta uz šādiem mācību tekstiem. Tas palīdzēs izvairīties no primitīvas pašdarbības un ļaus unificēt vadzinību un ekonomikas izglītības pamatus Boloņas procesa ietvaros ar salīdzināmām un auditējamām studentu zināšanām. Protams, jāsaglabā ievērojama docētāju akadēmiskā brīvība mācību satura, formas un metožu meklējumos. Neviens nav tiesīgs jaukties docētāja laboratorijā, ja auditējamie rezultāti ir labi.
Studiju programma satura ziņā kompleksi jābalsta uz labi aprobētu grāmatu sistēmu, kuras augstskolā publiski izstādītas īpašā akadēmiskās literatūras stendā. Tad studiju programmas saturs ir integrēts, caurspīdīgs, labi pārskatāms, operatīvi atjaunināms un viegli auditējams. Vērtēt augstskolas darba rezultātu nozīmē pēc starptautiskiem standartiem objektīvi, bez korupcijas novērtēt studentu zināšanas, prasmes un iemaņas studiju programmas visos priekšmetos. Daudzreiz pilnīgi ārpus kontroles paliek it kā mazāk svarīgie C daļas pašmāju priekšmeti. Ak, ko nu par tādiem nieka priekšmetiem, lieciet viņiem mieru, lai jau studenti izklaidējas! Tomēr tieši šeit ir naudas un laika rezerves. Zināšanu auditam jāpakļauj absolūti visas disciplīnas, par kurām studenti saņem kredītpunktus un Valsts maksā naudu.
6. Studentu zināšanu auditam jābūt ārējam attiecībā pret docētājiem un tirgus starpniekiem − rektoriem un ministru. Spēles līdzsvara dramatiskā jēga ir tajā apstāklī, ka līdzsvars sevi atražo un sistēmas iekšējie spēki nespēj izvest sistēmu no līdzsvara. Vairums izglītības tirgus spēlētāju pārmaiņas nevēlas un pārmaiņām pretosies, jo var zaudēt pašlabumu. Neviens administrators neteiks atklāti, ka ir pret studentu zināšanu objektīvu pārbaudi, tomēr atradīs daudz un dažādus iebildumus un sabotēs pasākumu ieviešanu. Pilnīgā saskaņā ar teoriju varam novērot, ka ideju par studentu zināšanu auditu daudzi izglītības administratori uztver kā personīgu apvainojumu. Priekšlikumam, ka vēlama studentu zināšanu objektīva vērtēšana pēc augstiem starptautiskiem kritērijiem, no visām pusēm sekos daudzveidīgi uzbrukumi un nebeidzamas atrunas, ka tas neesot iespējams. Kas vēl nebūs, kāds te grib pārbaudīt mūsu darba rezultātus! Pārbaudiet bibliotēku, programmas un citus papīrus, datoru skaitu un auditoriju apgaismojumu, bet neuzdrošinieties ķerties klāt patiesajām studentu zināšanām! Nepieciešami spēki no ārienes, kas maina spēles nosacījumus, vajadzīga politiskā griba un tērauda disciplīna.
7. Ja nepastāv zināšanu audits, tad privāto augstskolu rektori ir starpnieki izglītības tirgū, kur nauda un Valsts diploms ir galvenie labumi. Šādos apstākļos privātajām augstskolām var rasties vilinājums gluži vienkārši pārdot Valsts diplomus par augstāko izglītību. Lai nekompromitētu Valsts diplomus un privātās augstskolas, jāauditē privāto augstskolu abiturientu reālās zināšanas vai arī jāļauj privāto augstskolu rektoriem emitēt savus privātus diplomus, par ko Valsts nenes atbildību.
8. Augstskolu darba rezultātiem ir izšķiroša ietekme uz Latvijas sociālekonomisko attīstību. Augstskolu docētāju un administratoru darbu valsts ar rektoru un ministra starpniecību pērk par nodokļu maksātāju naudu. Lai novērstu Valsts naudas neefektīvu izšķērdēšanu, loģiska un likumīga ir Latvijas iedzīvotāju prasība pēc augstskolu darba rezultātu objektīvas ārējas pārbaudes. Tie administratori, kas izliksies, ka nedzird šo Latvijas iedzīvotāju prasību, un nostāsies pret studentu zināšanu ārēju auditu, paši sevi atmaskos.
Auditējamo zināšanu līmenis Latvijā no gada gadā gājis tikai uz leju, cilvēki smīkņā par diplomētajiem speciālistiem un nojauš latentu korupciju. Jāsamierinās ar to, ka sākumā objektīva godprātīga audita rezultāti parādīs šokējoši vājas studentu zināšanas. Vadzinību doktoranti un ekonomikas doktori nespēs izrēķināt 6. klases tekstiņus par Annu un Mariju, kas piecas dienas kaplē cukurbiešu lauku. Man faktu ir daudz par daudz un tieši tāpēc es cenšos zvanīt ar visiem zvaniem. Nekavējoties jāievieš elementāra kārtība, savukārt smalkām zināšanu lietām pienāks kārta vēlāk. Ilgā termiņā audita izmaksas pilnībā attaisnosies: izglītības tirgū iestāsies jauns līdzsvars un Latvijas sociālekonomiskā vide pakāpeniski sāks atlabt. Audita rezultāti publiski un plaši apspriežami īpašā akadēmiskās izglītības rezultātiem veltītā ikgadējā konferencē. Audita pozitīvā ietekme ir garantējama.
CV
Andrejs Jaunzems
matemātikas doktors, profesors ekonomikas nozarē ekonometrijas apakšnozarē.
25 gadu darba pieredze Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē;
vairāk nekā 110 zinātnisku un metodisku rakstu un grāmatu autors;
kopš Ventspils Augstskolas dibināšanas strādā Ventspils Augstskolā Ekonomikas un pārvaldības fakultātē par Ekonomikas teorijas un kvantitatīvo metožu katedras vadītāju;
pasniedz mikroekonomikas, matemātikas, statistikas, ekonometrijas u.c. studiju priekšmetus.
Dati: Andrejs Jaunzems
