Zaļākie Ziemassvētki Latvijas vēsturē ir aiz muguras. Vēl mazliet un arī jaunais gads būs pārvarēts, ļaujot valstij atviegloti noelsties un iedzīvotājiem atgriezties pie normāla ritma. Cik nu normāls tas var būt ar divām vēlēšanu kampaņām, kritušu, bet vēl nekur neaizgājušu valdību, satracinātu Jutu Strīķi un daudzām mazāka mēroga nebūšanām.
Pīrāgam nabagam droši vien ne tikai abi gali, bet visi sāni nosviluši, ja šajos Ziemassvētkos gadījies būt bijušās KNAB priekšnieka vietnieces tuvumā. Arī Ziemassvētku vecītis diez vai būs riskējis tuvoties viņas namdurvīm, ka pats ar žagariem neatraujas - Juta Strīķe pat nemēģināja slēpt savu niknumu par Streļčenoka uzdrīkstēšanos. Viņš esot «mazs oligarhu pakalpiņš», kurš īstenojis sazvērestību pret pēdējo godīgo stūrakmeni šajā valstī, un tagad viss cauri. «Oligarhi šodien dzer šampanieti,» informēja Juta Strīķe, jo tieši šo dienu oligarhi bija gaidījuši visu savu mūžu, lai beidzot varētu brīvi korumpēties. Sabiedriskajā medijā sašutumam nekavējoties pievienojas Vienotības pārstāvis Latkovskis, nosaucot Strīķes atbrīvošanu par «tumšāko dienu Latvijas vēsturē». Bet «eksperts» no Vienotībai draudzīgas sabiedriskās organizācijas secina - «šeit redzams Tautas partijas pirksts».
Izskatās, pēc dažām dienām mēs sagaidīsim 2006. gadu. Pie varas ir Tautas partija un valstī valda oligarhu orģijas, bet tāds Dombrovskis ar savu Tiesiskuma koalīciju nav pat vēl dzirdēts. Tikai Juta Strīķe gluži kā Rembo izgājis cīņā - viens labais pret visiem pārējiem sliktajiem, un visa valsts nākotne atkarīga vien no viņas. Kaut jāatzīst - šāda versija, kuru sev draudzīgajos medijos mēģina radīt Vienotība, diez vai būs ticama pat citādi labticīgajam latviešu vēlētājam. Protams, Vienotība baidās pazaudēt Strīķi - tā ir viņu dāma, ar kuru var ātri un efektīvi pieteikt matu katrā pirmsvēlēšanu kampaņā. Pazaudēt tādu kauliņu gadā, kad ir paredzētas veselas divas lielās partijas - tas ir ļoti sāpīgi. Tieši tāpēc jau Vienotības politiķi to sauc par «tumšāko dienu Latvijas vēsturē». Ar noklusētu piebildi - Vienotības pārvaldītās Latvijas vēsturē.
Taču šis nav «Veiksmes stāsts», kuram iespējams noticēt, jo tas varbūt norisinās kādos ciparos un skaitļos, mums ikdienā nepieejamos. Strīķes galvenais «oligarhs», kuram tagad vajadzētu atviegloti dzert šampanieti, visu šo laiku mierīgi gatavojas nākamajām vēlēšanām - neizskatās, ka Strīķe viņam kā īpaši traucētu. Arī pārējās lielās lietas ne tuvu nav atkorķēta šampanieša vērtas - neko vairāk par kratīšanām Vienotības politisko oponentu birojos, Strīķes puiši melnajām zeķēm galvās tā arī nav panākuši. Reālākais KNAB veikums «oligarhu apkarošanā» tikmēr ir Dzintara Jaundžeikara arests par «kūdīšanu uz noslēpuma izpaušanu» - tik liels apvainojums veselajam saprātam, ka diez vai kāds no mums viņam pārmestu, ja arī Jaundžeikars to šampanieti iedzertu. Visādi citādi, vienīgie, kurus KNAB epopeja aizskar visvairāk, šobrīd ir Vienotība, to atbalstošie mediji un pati Juta Strīķe. Bet tie, kuri līdz šim varēja brīvi dzert šampanieti, to darīs vai nedarīs neatkarīgi no viņas.
Tikmēr stipri gaišākās noskaņās Ziemassvētki pienākuši Nacionālās apvienības politiķa Jāņa Iesalnieka namā. Eglīti viņš dekorējis svastikām un šādu apsveikumu publiskojis visiem saviem sekotājiem. Var jau līdzīgi kā pēc KHL skandāla taisnoties, ka svastika patiesībā nez kāds latviešu tautas identitātes rādītājs un bez tās mēs nekādi nevaram iztikt - ne tautas deju izdejot, ne Ziemassvētkus nosvinēt. Protams, šādas zīmes bija izplatītas neskaitāmās kultūrās ļoti senā pagātnē. Bet jāņem vērā, ka mums te salīdzinoši nesen gadījās viena tāda nianse - II Pasaules karš. Lai ko arī ugunskrusti nozīmēja pirms tam, pēckara Eiropā un civilizētākajās pasaules daļās šī zīme ir diskreditēta uz nākamajiem simts gadiem pilnīgi noteikti. Ja neskaita dažus attālus austrumu pasaules nostūrus, šai zīmei pašreiz ir tikai viena nozīme - nacisms. Un tās lietošana civilizētās aprindās, pie kādām mēs taču sevi vēlamies pieskaitīt, nav attaisnojama ne ar kādām folklorām vai eksotiskām pagānu reliģijām.
Bet runājot par eksotiskām zīmēm - ja saskaita kopā nākamā gada ciparus, 2 + 0 + 1 + 4, tad iznāk 7. Šis skaitlis ir ārkārtīgi maģisks un veiksmīgs - septiņās dienās Dievs radīja pasauli un Ādamam bija septiņi dēli. Tā, protams, ir laba zīme. Un tāds būs arī nākamais gads. Pilnīgi noteikti.
