Vēsturiski cildināta un godāta ir tīrība un kārtība, nevis to pretmets. Latvju dainās var atrast pārpārēm šādu piemēru, un lielākā daļa no mums ir uzauguši bezierunu tīrības diktatūrā. Antropoloģe Mērija Duglasa jau pirms 50 gadiem novēroja saistību starp tīrām un atvērtām telpām un morālo godīgumu. Savukārt psiholoģiskos eksperimentos tīrību tā dalībnieki saistīja ar augstākiem ētiskajiem standartiem un uzticību. Tad kā nākas, ka nekārtība nu ir kļuvusi par radošuma fundamentu?
Pie nekārtības slavinājuma vismaz daļēji ir vainojams Financial Times slejas un vairāku bestselleru autors, ekonomists Tims Harfords, kas nesen kā publicējis grāmatu Messy, kurā viņš izpētījis mūžam dzīvo klišeju par radošumu, kas rodas haosā. Kāds ir viņa secinājums? Pārlieka kārtība un organizētība gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē var būt kaitējoša un neizdevīga, taču viss ir atkarīgs no konteksta.
Taču kas ir tik īpašs apkaltušās kafijas krūzēs, vecās avīzēs un apputējušu papīru kalnos? Kā norādījis Kolumbijas Biznesa skolas profesors, grāmatas A Perfect Mess līdzautors Ēriks Ābrahamsons, svarīgākais ir nevis nekārtība, bet tas, ka kārtības uzturēšana prasa laiku, kas citādi tiktu veltīts tiešajam darbam. Savukārt radošums rodas no tā, kad uz «viena ceļa satiekas lietas», kas parasti nesatiekas. «Pieļaujot zināmu nekārtību sistēmā, var rasties jaunas esošo lietu kombinācijas,» skaidro Ē. Ābrahamsons. Viņš piebilst, ka pētījumi par stratēģisko plānošanu skaidri norāda – kompānijām ar detalizētiem plāniem nesokas labāk kā tām, kurām tādu nav. Iespējamais iemesls ir tas, ka uzsvars uz organizētu sistēmu mazina kompānijas elastību.
Visu rakstu No veselīga haosa pie radošuma lasiet 14. decembra laikrakstā Dienas Bizness.