Rīgā reiz bijis daudz cepurnieku un arī dāmas devušas priekšroku cepurēm pēc individuāla pasūtījuma; Tundra šo tradīciju cenšas atdzīvināt.
«Man jau sen bija doma mācīties taisīt cepures, bet pievērsos citiem projektiem un šī ideja izpalika. Ar laiku pamanīju, ka katrā ceļojumā nopērku pa kādai cepurei, bet Rīgā īsti nevaru atrast savu cepuri,» stāsta Beatrise Gore, cepuru darbnīcas Tundra (SIA Dushka) līdzīpašniece. Viņa mēģinājusi uzmeklēt cepurniekus, bet izrādījās, ka viņu ir palicis pavisam maz. Agrāk gan Rīgā to bijis daudz, bija arī rūpnīca Rīgas filcs, kas ražoja sagataves, bet to likvidēja. Tagad Tundra sagataves pasūta no ārzemēm. «Cepures tieši tagad nāk modē. Agrāk dizaineri un modes mākslinieki skatēs tās neizmantoja, bet pašlaik gandrīz katrā modes skatē ir cepures un tās kļūst arvien interesantākas,» piebilst Madara Gore-Bērziņa, Beatrises māsa un biznesa partnere. Beatrise stāsta, ka māsām kopā strādāt esot labi, jo viņa ir «gaisīga» persona, kas vairāk dzīvo savās ilūzijās, savukārt Madara viņu atgriež atpakaļ realitātē un ievieš disciplīnu. «Mums ir labs tandēms,» spriež Beatrise.
Smalks process
Apstaigājot Rīgas veikalus un pētot, kur izgatavotas tur nopērkamās cepures, Beatrise secināja, ka gatavās cepures lielākoties tiek ievestas no Polijas vai Turcijas. Beatrise ir atradusi vienu no retajām pašmāju cepurniecēm Ināru Friževaiti, kura veido tieši klasiska tipa cepures, viņa Beatrisi apmāca. Cepuru izgatavošana ir smalka lieta un saistīta ar nebeidzamu mācīšanās procesu. «Man likās, ka tas ir vienkārši, pirmās divas cepures sanāca diezgan ātri un jau šķita, – amats ir rokā, bet tikai pēc tam sapratu, ka tas nav tik vienkārši,» atzīst Beatrise. Stāstot par cepuru tapšanas procesu, Beatrise atklāj, ka no sākuma testē ģipša formu, pēc tam to izstrādā kokā un tad uz šīs formas velk velūra sagataves, ko tvaicē un īpaši apstrādā. Cepures izgatavošanā ļoti svarīga esot tieši koka forma. Ja ir izdevusies ļoti skaista forma no koka, nav garantijas, ka no tās izgatavotā cepure galvā izskatīsies tikpat glīta. Esot samērā vienkārši izveidot cepures no gatavām formām un Tundras rīcībā ir visai plašs klāsts teju simtgadīgu cepuru formu, taču Beatrise strādā pie savējām. «Līdzīgi kā ar gandrīz izmirušo cepurnieku amatu, arī cepuru formu izgatavotāju amats ir zudis. Agrāk daži koktēlnieki specializējās tikai uz cepuru formu izgatavošanu. Esam atradušas labu koktēlnieku, bet arī viņam ir jādomā, kā to dabūt gatavu. Ir jāsāk no nulles,» teic Beatrise.
Sākotnēji viņa izstrādāja cepures, kas tuvojās perfekcijai, bet tagad vēlas kaut ko šķību un nepareizu. Tāpat viņa vēlas, lai cepure, kad tā ir gatava, izskatās kā jau drusku «padzīvojusi». «Šobrīd esam beigušas eksperimentēt, un ir skaidrs virziens. Sākumā testējām tirgu, rīkojām radošās darbnīcas un piedalījāmies tirdziņos, lai saprastu, vai vispār ir interese un uz kuru pusi virzīties. Tagad mēs sāksim domāt par tirdzniecību, izplatīšanu, mārketingu,» saka Beatrise.
Tundra biznesa iespējas galvenokārt saredz eksportā. Uzņēmums savas cepures mēģinās realizēt arī Latvijā, sadarboties ar vietējiem veikaliem, bet lielākās cerības tiek liktas uz internetveikalu, dalību ārzemju izstādēs un konkurenci pasaules līmenī. Cepuru segmentā konkurence Latvijā esot minimāla, bet ārzemēs, protams, ir krietni vairāk cepuru izgatavotāju. «Pasaulē mēs varam konkurēt ar cenu. Dizaina cepures maksā 200, 500 un vēl vairāk britu mārciņu. Mūsu cenas ir aptuveni no 70 līdz 200 eiro,» saka Madara.
Ar Brigādes atbalstu
Beatrise ir izmēģinājusi roku dažādās jomās – viņa ir modelējusi un šuvusi apģērbu, fotografējusi, nodarbojusies ar režiju, veidojusi mūzikas un reklāmas klipus. «Tagad ir cepuru projekts,» viņa saka. Lai gan doma par cepuru izgatavošanu Beatrisei bijusi jau senāk, ideja par savu darbnīcu izkristalizējās, uzzinot par iespēju pieteikties biznesa sācēju atbalsta programmā Brigāde. «Prieks, ka viņi mums noticēja un atbalstīja, jo nav vienkārši nosacīti jaunai idejai noticēt. Bija liela konkurence,» saka Madara. Beatrise piebilst, ka atbalsts palīdz brīvāk testēt produktu un meklēt savu nišu. Par saviem līdzekļiem eksperimenti būtu vairāk ierobežoti. Tundra ir ieguvusi atbalstu arī no Valsts Kultūrkapitāla fonda cepuru formu izgatavošanai.
Vaicāta, vai būtu šo projektu realizējušas bez Brigādes finansējuma, Beatrisei un Madarai grūti atbildēt – iespējams, kaut kad vēlāk. «Patiesībā šis projekts mani noturēja Latvijā, jo es jau ar vienu kāju biju prom. Ja nebūtu ieguvušas finansējumu projektam, būtu aizbraukusi uz Londonu,» atklāj Beatrise. Viņai ir doma piedāvāt sadarbību kādam Londonas veikalam, jo tur cepuru valkāšana ir nozīmīga kultūras daļa.
Vasarai galvas rotas
Latvijā ir nopērkamas klasiskas cepures, taču faktiski ir pazudusi iespēja tās pasūtīt individuāli. Beatrise labprāt strādā ar individuāliem pasūtījumiem. Pagaidām klientu neesot daudz un viņa ir novērojusi, ka cilvēki baidās pasūtīt individuāli. Viņi labprāt nesot restaurēt vecās cepures, bet jaunas pasūtot reti. «Domāju, paraduma maiņa prasīs laiku. Tiklīdz piedāvāsim savas cepures plašāk, būs arī lielāka interese. Starp draugiem daudzi saka, ka nevar nopirkt cepuri. Viņus interesētu pasūtīt individuāli, bet ir bail to darīt, jo līdz šim piedāvājums ir bijis švaks un vienveidīgs,» spriež Beatrise.
Tundra ir arī eksperimentējusi ar galvas rotām, kas paredzētas vasarai. «Skaidrs, ka siltā laikā reti kurš staigās velūra vai filca cepurē, bet vasarā festivālos, pasākumos cilvēki labprāt pirka mūsu rotas. Nebijām pat domājušas, ka būs tik laba atsaucība, jo likās, ka tādos pasākumos jaunieši naudu netērē un, ja tērē, tad pērk mazas lietas. Tāpēc sataisījām pavisam mazus vainadziņus, bet prezentācijai un uzmanības piesaistīšanai bija arī lielie kroņi, un visi pirka tieši tos. Lētākie palika pāri. Nebiju domājusi, ka cilvēki būs tik drosmīgi, bet droši vien to stimulē svētki. Gribētos, lai arī ikdienā mēs nebaidītos parādīt savu individualitāti un reizē iepriecināt viens otru, veidot vidi interesantāku kaut vai ar cepuri,» atzīst Beatrise.