Par to, ka Latvijā ir ēnu jeb nelegālā ekonomika, šaubu nav. Šķēpi tiek lauzti tikai par to, cik liela tā ir. A. T. Kearney lēš, ka ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā sasniedzis 39,4%.
Citi atsaucas uz statistiku, kas liecinot, ka nelegālās ekonomikas īpatsvars varētu būt aptuveni 12%, vēl kāds min 20%. Ēnu ekonomikas patieso apmēru noskaidrošana varētu būt viens no pirmajiem nupat izveidotās darba grupas uzdevumiem. Šai darba grupai, kuru vadīs Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis, uzticēts svarīgs, taču sarežģīts uzdevums – izstrādāt priekšlikumus ēnu ekonomikas apkarošanai un godīgas konkurences nodrošināšanai. Uzdevuma sarežģītību apliecina jau tas vien, cik ļoti atšķiras dažādos aprēķinos minētie skaitļi par nelegālās ekonomikas īpatsvaru. Vienotas izpratnes par to, ko īsti nozīmē ēnu ekonomika, sabiedrībā nav. Arī godprātīgu nodokļu maksātāju vidū atradīsies ne mazums nelegālās ekonomikas atbalstītāju, kuri, iespējams, pat neaizdomājas, ka, izmantojot iespēju lētāk nokrāsot matus pie frizieres, kura klientus pieņem dzīvoklī, viņi ir atbalstījuši ēnu ekonomiku. Sakarība starp zemāku pakalpojuma cenu un nodokļu nemaksāšanu viņiem vienkārši neienāk prātā.
Protams, daļa no nelegāli strādājošai manikīrei, frizierim, viesību galdu klājējai vai flīžu licējam samaksātās naudas tomēr nokļūst valsts budžetā, jo arī šiem ēnu ekonomikas darbonīšiem šad tad nākas pirkt preces vai pakalpojumus, par kuriem tiek maksāts pievienotās vērtības nodoklis.
Ēnu ekonomika ir mūžīga, to pavisam izskaust nav iespējams. Mazo ēnu ekonomikas darbonīšu – kaut vai to pašu frizieru – izgaismošanos varbūt vēl var panākt, ieviešot efektīvu patentmaksājumu sistēmu. Ja šie būs pārliecināti, ka, samaksājot nelielus fiksētus patentmaksājumus, viņiem būs pieejamas sociālās garantijas, liela daļa no viņiem varētu legalizēties gluži brīvprātīgi. Daudz komplicētāk ir panākt lielāka vēriena darboņu ieinteresētību. Pirmkārt, daļa no šiem uzņēmējiem darbību ēnas zonā jau apvieno ar legālu uzņēmējdarbību un valsti no savstarpējo darījumu «dalībnieku loka» izslēguši gluži apzināti. Otrkārt, šī nelegālo jeb puslegālo uzņēmēju sabiedrība, protams, nelolo nekādas ilūzijas par valsts institūciju spējām identificēt un apkarot nelegālos darījumus. Viņi ir pārliecinājušies, ka daļēja uzturēšanās ēnas zonā paver priekšrocības konkurences cīņā, un, iespējams, šīs priekšrocības ar uzviju kompensē izdevumus, kas varētu rasties, ja pieķeršanas gadījumā nāktos samaksāt nodokļus par kādu darījumu.
Ja jau pat par vienu no iespējamiem risinājumiem, kas varētu veicināt ēnu darboņu izgaismošanos, – valsts un pašvaldību iepirkumu konkursu dalībnieku izvērtēšanu pēc valsts budžetā nomaksāto nodokļu apmēra – tiek runāts jau gadiem, cik ticama ir iespēja, ka jaunradītā darba grupa spēs piedāvāt reālus ēnu ekonomikas apkarošanas mehānismus? Ar sodu palielināšanu vien šo problēmu nav iespējams atrisināt.