Mēdz teikt, ka nav ļaunuma bez labuma. Ja vien ir kas labs no Latviju nesen piemeklējušajām lietusgāzēm, tā ir mācība par mūsu un valsts infrastruktūras gatavību šādiem laika apstākļiem un to radītājām sekām. Ja neņem vērā kaitējumu lauksaimniekiem, varētu teikt, ka nekāda lielā katastrofa jau nav notikusi. Ne tranzīta kravu plūsmas, ne vietējās piegādes īpaši nav traucētas. Vien daži ceļi applūduši vai izskaloti un tiek atjaunoti, tikko kā ūdens nogājis.
Šoreiz neviens īsti nemet akmeņus ceļu būvētāju lauciņā un nesaka, ka infrastruktūra neizturēja ūdens spiedienu sliktās kvalitātes dēļ.
Taču nav arī nekāds noslēpums, ka, jo zemākas nozīmes ceļi, jo mazāk tiem velta naudu, un tie tiek sliktāk uzturēti nekā centrālās transporta maģistrāles. Daudzviet ja arī ceļmalās ir grāvji, tie ir aizauguši, līdz ar ko ūdens šos ceļus varējis bojāt gadiem ilgi, tāpat arī tīrīšanu ziemās zemākas nozīmes ceļi piedzīvo retāk. Līdztekus naudas trūkumam redzams arī vienotas pieejas vai redzējuma deficīts visai ceļu infrastruktūrai kopumā. Latvijas valsts ceļiem, piemēram, nebija ne jausmas, kas pēc lietavām notiek ar pašvaldību ceļiem. Pēc ceļu būvētāju gadiem ilgas kliegšanas valsts uzņēmums apkopos informāciju arī par vietvarām un komersantiem piederošo infrastruktūru. Taču viena lieta ir apzināt situāciju, bet pavisam cita – pieņemt sāpīgus, bet drosmīgus un tālredzīgus lēmumus par to, ko un kādā kvalitātē varam atļauties uzturēt pie esošā cilvēku skaita un viņiem nepieciešamās kaut vai minimālās mobilitātes. Vai gadu mijā politiķi būs gatavi pateikt, ka tur un tur par valsts vai pašvaldību finansējumu ierobežoto resursu dēļ jāaizmirst, vai arī atstās šī jautājuma lemšanu nākamai valdībai, ir labs jautājums.
Vienotas pieejas un drosmes trūkums pieņemt sāpīgus, bet tālredzīgus lēmumus jūtams arī citā stihiju, atvainojiet, jaunu vilcienu iepirkt nespējas sāgu piedzīvojušā transporta jomā.
No vienas puses, it kā jau visas iesaistītās puses – tuvāk un tālāk no Rīgas esošas pašvaldības, Pasažieru vilciens kā pārvadātājs, Latvijas dzelzceļš kā infrastruktūras pārvaldītājs, Autotransporta direkcija kā maršrutu plānotājs valsts mērogā utt. – ir ieinteresētas lielākā pasažieru skaitā, ko panāktu vilcienu kustības ātruma pieaugums. No otras puses, tomēr paliek iespaids, ka ne vienmēr visi spēlē vienā komandā, turklāt koncentrējas nevis uz to, kā kaut ko izdarīt, bet kāpēc to nevar izdarīt. Un kurš politiķis gan gribēs uzņemties atbildību par to, ka kāda mazāka stacija tiks slēgta, vai tajā vilcieni piestās vēl retāk. Taču arī šajā jomā no to piemeklējušās stihiskās nelaimes – hroniski trūkstoša jauna ritošā sastāva izskatā – var izlobīt kādu labumu. Kopēja galvas palauzīšana, kā ietaupīt dažas minūtes vienā vai otrā virzienā, droši vien noderēs, veidojot optimālus maršrutu tīklus brīdim pēc pāris gadiem, kad gaidāmi jaunāki autobusi un jauni elektrovilcieni.